Adipocīti

Adipocīti ir taukaudu šūnas. Papildus tauku uzglabāšanai viņi veic arī daudzus citus uzdevumus. Taukaudi ražo daudz hormonu un ir lielākais endokrīnais orgāns cilvēka ķermenī.

Kas ir adipocīti

Adipocīti nav tikai šūnas, kas uzkrāj taukus. Viņi ļoti aktīvi piedalās vispārējā metabolismā. To darot, tās apvienojas, veidojot daudzkodolu šūnas, ar atsevišķām tīkla šūnām savienojot tā sauktos spraugas savienojumus.

Ir divu veidu adipocīti. Tie ir vienvariāli un plurivakulāri adipocīti. Vienvērtīgie adipocīti attēlo baltos taukaudus un satur tikai vienu vakuolu, kura uzdevums ir tauku uzkrāšana. Vakuols var aizņemt līdz 95 procentiem no šūnas tilpuma un nospiež citus šūnas organellus un šūnas kodolu līdz šūnas malai. Tāpēc šūnā lielākoties ir uzkrāti tauki. Plurivakulāri adipocīti pieder pie brūnajiem taukaudiem, un tiem ir vairāki vakuoli, kurus var piepildīt ar uzglabāšanas taukiem. Tomēr tie nespiež pārējos organellus līdz šūnas malai.

Viņiem ir daudz mitohondriju, kas sadedzina taukus tieši šūnas iekšpusē un tādējādi rada siltumu. Brūnie taukaudi, piemēram, atdziestot, kļūst aktīvi. Sadedzinot taukus, organisms nodrošina ķermeņa temperatūras uzturēšanu. Brūno un balto taukaudu attiecībai ir izšķiroša nozīme enerģijas patēriņā. Tomēr brūnajiem taukaudiem gandrīz nav nozīmes pieaugušiem cilvēkiem, tāpēc tauku samazināšanu nevar pamatot ar to aktivizēšanu.

Funkcija, efekts un uzdevumi

Vissvarīgākais adipocītu darbs ir ķermeņa tauku uzkrāšana. Par to galvenokārt ir atbildīgi balti tauki. Brūnajos taukaudos enerģija nelielā mērā rodas, sadedzinot taukus. Enerģijas ģenerēšana šajās šūnās notiek neatkarīgi no vispārējā ķermeņa enerģijas metabolisma.

Tie kalpo tikai ķermeņa temperatūras uzturēšanai, kad ārējā temperatūra pazeminās. Lai to izdarītu, taukos, kas glabājas adipocītos, tiek tieši sadedzināti. Cilvēkiem šī funkcija parasti ir būtiska tikai zīdaiņiem. Vēlāk brūnie taukaudi atrofējas. Tomēr var būt daži cilvēki, kuri nevar iegūt svaru, jo viņiem joprojām ir samērā liels brūno taukaudu daudzums. Tomēr pētījumi rāda, ka adipocītu loma ir daudz sarežģītāka, nekā liek domāt tauku uzkrāšanas funkcija. Taukaudi ir lielākais endokrīnais orgāns, kas ļoti aktīvi iedarbojas uz metabolismu. Ļoti liela loma ir uzkrāto tauku daudzumam.

Cita starpā adipocīti papildus simtiem aktīvo vielu ražo trīs svarīgus hormonus, kuriem ir regulējoša ietekme uz metabolismu. Tie ir hormoni leptins, rezistīns un adiponektīns. Leptīns kavē izsalkuma sajūtu. Jo vairāk tauku satur adipocīti, jo vairāk leptīna izdalās. Tomēr papildu leptīna deva, lai radītu sāta sajūtu, nav veiksmīga, jo aptaukojušos cilvēku leptīna saturs jau ir augsts un papildu devai vairs nav ietekmes. Rezistīns un adiponektīns kontrolē rezistenci pret insulīnu.

Jo vairāk tauku tiek uzkrāti adipocītos, jo zemāka ir adiponektīna koncentrācija. Tomēr adiponektīns veicina jutīgumu pret insulīnu. Pretēji rezistīns palielina rezistenci pret insulīnu. Nepieciešami turpmāki pētījumi par to, kā šos hormonus joprojām var lietot terapeitiski diabēta gadījumā.

Izglītība, sastopamība, īpašības un optimālās vērtības

Parasti adipocītu skaits visu mūžu paliek nemainīgs. Uzglabājot vai izdalot taukus, mainās tikai šūnu tilpums. Adipocīts var uzglabāt maksimāli 1 mikrogramu tauku. Kad visu adipocītu absorbcijas spēja organismā ir sasniegta un joprojām tiek uzkrāts vairāk tauku nekā sadalīts, preadipocītos, tā sauktajos steatoblastos, tiek sākta šūnu dalīšanās.

No steatoblastiem veidojas jauni adipocīti. Tauku šūnu skaits šajā gadījumā palielinās. Tomēr, samazinoties taukiem, adipocītu skaits nemainās. Pretstatā esošajiem adipocītiem jaunizveidotās mazās tauku šūnas ir jutīgas pret insulīnu. Pēc jauno tauku šūnu diferenciācijas tās arī atkal kļūst izturīgas pret insulīnu.

Slimības un traucējumi

Aptaukošanās ir kļuvusi par plaši izplatītu slimību. Jo vairāk tauku tiek uzkrāti adipocītos, jo lielāks ir II tipa diabēta attīstības risks.

Diabēts, savukārt, ir pamata slimība daudziem deģeneratīviem procesiem organismā. Visbeidzot, metaboliskais sindroms var attīstīties ar tādu slimību kompleksu kā aptaukošanās, diabēts, lipīdu metabolisma traucējumi, ateroskleroze un sirds un asinsvadu slimības. Aptaukošanās attīstības laikā insulīna rezistence laika gaitā samazinās. Insulīns nodrošina, ka cukura līmenis asinīs, taukskābes un aminoskābes tiek novadītas ķermeņa šūnās, lai tur iegūtu enerģiju vai rūpētos par ķermeņa uzbūvi. Adipocīti uzkrāj lieko enerģiju, kas netiek iztērēta tauku veidā. Hormonālie procesi tauku šūnās savukārt kontrolē rezistenci pret insulīnu, lai ierobežotu neierobežotu glikozes piegādi.

Šis process faktiski ir normāls. Tomēr tas nonāk ārpus kontroles, ja joprojām tiek piegādātas kalorijas, kuras faktiski vairs nevar uzglabāt. Insulīna rezistence attīstās hroniskā stāvoklī. Ir taisnība, ka insulīnu ražo lielos daudzumos. Tomēr tas kļūst neefektīvs. Paaugstinās cukura līmenis asinīs. Aizkuņģa dziedzeris tiek vēl vairāk stimulēts, lai ražotu insulīnu. Tas turpinās, kamēr ražošana nav izsmelta. Tagad relatīvais insulīna deficīts insulīna rezistences dēļ kļūst par absolūto insulīna deficītu. Ir izveidojies acīmredzams diabēts ar visām tā sekām.