Arum

Kādreiz tā bija Arum kā raganu un burvju augs un galvenokārt tika izmantots kā burvju eliksīrs un ārstniecības augs. Tā kā augs var izraisīt smagus apdegumus pat ar kontaktu ar ādu, garšaugu tajā laikā izmantoja tikai ar zemu iedarbību, jo bija milzīgs saindēšanās risks. Augs, kas sastopams visā Eiropā un Āzijā, tagad ir dabas aizsardzībā, un, neskatoties uz tā daudzajiem iespējamajiem efektiem, homeopātijā reti tiek izmantota arum.

Aruma rašanās un kultivēšana

No Arum ir aizsargājams indīgs augs no arum augu grupas. Centrāleiropā ir tikai viens cits šīs diezgan tropisko augu ģimenes augs. Gandrīz visā pasaulē ir dažādi arumas varianti. Tās izplatības apgabals sniedzas no Āfrikas caur Eiropu līdz Āzijai. Augs visbiežāk aug kā savvaļas augšana jauktos lapu koku mežos, kur tā sēklas ir dabiski izplatītas.

Visas auga sastāvdaļas ir indīgas, jo augi papildus karstām vielām satur arī oksalātu. Saldās ogas bieži ir izraisījušas smagu saindēšanos ar mutes un kuņģa un zarnu trakta apdegumiem. Citi simptomi ir izsitumi uz ādas, mutes gļotādas iekaisums un ādas pūtītes. Lietojot neapstrādātus augļus, saldā garša ātri izraisa pārdozēšanu.

Tikai ādas kontakts ar augu daļām var izraisīt ādas simptomus. Lielākas devas var izraisīt sirds aritmijas un pat paralīzi. Tiklīdz vārna ir vārīta, inde tiek zaudēta, un augu var droši lietot. Tas pats attiecas uz žāvētiem ārpuses komponentiem, kuru inde lielākoties tiek neitralizēta. Pārdozēšanas vai neapstrādātu lapu un augļu patēriņa gadījumā kokogles savukārt var mazināt saindēšanās simptomus.

Efekts un pielietojums

Tālā pagātnē cilvēki ticēja Arum burvībai. Tāpēc augs daudzos rituālos kalpoja mīlestības maģijai. Bet tam vajadzētu arī daļēji novērst sliktos sapņus un turēt čūskas prom. Laikā, kad trūkst pārtikas, daži augi tika savākti arī uztura vajadzībām. Pēc tam saknes tika žāvētas, lai neitralizētu indi. Pēc tam sakņu bumba tika samalta un izmantota kā milti. Visas šīs auga pielietošanas jomas šodien ir zaudētas.

Cilvēks vairs netic buras burvībai, un mūsdienu cilvēki vairs nav atkarīgi no auga sakņu miltiem, jo ​​lielveikalā milti ir salīdzinoši lēti. Ķermeņa ārpuses sakneņu sakneņus daļēji joprojām lieto medicīniskiem nolūkiem. Aktīvās sastāvdaļas aroīns, aronīns, aronidīns, kā arī oksalāta rafīdi un brīvā skābeņskābe var lietot pret skarlatīnu, masalām un cūciņu, kā arī paralīzi, iekaisumu un slikti dziedējošām brūcēm vai reimatismu.

Arī šī pielietojuma forma ir saistīta ar senajām tradīcijām, jo ​​pirms gadsimtiem augs bija pazīstams ar daudzveidīgo dziedinošo iedarbību. Tajā laikā arum tika īpaši izmantots elpceļu slimību ārstēšanai. Lai neizraisītu saindēšanos, augu sula tika stipri atšķaidīta vai augu sastāvdaļas pirms patēriņa tika žāvētas. Lietotāji glāzē ūdens izmantoja ne vairāk kā dažus pilienus vai drupatas.

Arum koks lapas bieži izmantoja kā komprese, lai mazinātu reimatisma simptomus un sastiepumus. Pat šodien ir daži homeopātiski preparāti ar nelielu daudzumu ķīniešu arum, ko var lietot pret visiem minētajiem simptomiem. Saskaņā ar Vācijas vadlīnijām šiem preparātiem var izmantot tikai tās zemes zemes daļas, kas savāktas pirms lapu izveidošanās.

Piemēram, dziedātājiem ar balss problēmām dažreiz ir šāds preparāts ar nelielu zemas pakāpes potenciālu. Tā kā lielāka augu potenciāls papildus ķīmiskajiem apdegumiem rada aptuveni tādus pašus simptomus kā augam, pret kuru augs sākotnēji tika izmantots, arumu nekad nevajadzētu atšķaidīt vai apstrādāt pats. Iepriekš minēto preparātu lietošana iepriekš jāapspriež arī ar ārstu.

Svarīgums veselībai, ārstēšanai un profilaksei

Arum medicīniskā nozīme mūsdienās ir samazinājusies dažādu iemeslu dēļ. Viens iemesls ir auga retums. Tā kā iekārta tagad ir dabas aizsardzībā, šajā valstī ir sodāma aruma savākšana un apstrāde. Tāpēc Eiropā šo augu medicīnā izmanto tikai reti. Kompreses pret reimatismu un saspiešanu praktiski vairs neizmanto, jo iepriekš šī pielietojuma forma bija tikai privātpersonām, kuras pašas bija savākušas auga lapas.

Daudzās blakusparādības un pārdozēšanas risks arī padara arum mazāku medicīnisko nozīmi. Nedaudzus iekšķīgi lietojamus preparātus ar nelielu Ķīnas augšanas formas potenciālu homeopātija reti lieto iekaisis kakls, klepus un saaukstēšanās. Tikpat reti šodien tiek izrakstīti attiecīgi preparāti pret rīkles, kuņģa un zarnu iekaisumu.

Šīs lietošanas formas ir kļuvušas tik reti sastopamas ne tikai aruma retuma vai saindēšanās riska dēļ.Vēl izšķirošāki medicīniskās nozīmes samazinājumam ir fakts, ka šodien ir pieejams liels skaits preparātu ar līdzīgu iedarbību, kas ir saistīti ar mazāku blakusparādību un risku.