Uzbudinājuma līmenis

Uzbudinājuma līmenis atbilst centrālās nervu sistēmas (CNS) aktivizācijas līmenim un ir saistīts ar modrību, modrību un gatavību reaģēt. Vidēja līmeņa satraukums ir maksimālas veiktspējas pamatā. Ja saglabājas negatīva uzbudinājums, rodas diskomforts un dažreiz tādas parādības kā izdegšanas sindroms.

Kāds ir uzbudinājuma līmenis?

Ārējo stimulu uztvere rada reakciju uz to, kas tika uztverts pēdējā posmā, saskaņā ar uztveres ķēdi. Tādējādi spēja reaģēt uz ārējo vidi ir ļoti atkarīga no cilvēka spējas uztvert. Funkcionējošās maņu sistēmas rada pamatu šai reaģēšanas spējai.

Tomēr cilvēki vairāk vai mazāk labi reaģē uz viņu vides stimuliem. Cik labi cilvēks var reaģēt uz stimuliem un tos apstrādāt, nosaka viņa pašreizējais uzbudinājuma līmenis. Šis “uzbudinājuma līmenis” ir cilvēka fizioloģiskās uzbudinājuma vai aktivizācijas līmenis. Aktivizēšana vai aktivizēšana savukārt ir redzamā gatavība noteiktai darbībai. Ar šo vēlmi vienmēr ir saistīts uztraukums. Aktivizācijas pakāpe var būt no spriedzes un pastiprinātas uzmanības līdz pamanāmam uztraukumam un vislielākajam iespējamajam uztraukumam. Uzbudinājuma līmeņa galējie stāvokļi ir stingrs šoks un dziļš miegs vai bezsamaņa līdz komai.

Papildus ārējiem stimuliem un maņu iespaidiem aktivizēšanu izraisa arī iekšējie stimuli, piemēram, sāpes. Katrā ārējā stimula situācijā kaut kas mainās uzbudinājuma līmenī. Papildus psiholoģiskajiem procesiem uzbudinājuma pakāpei un tā augstumam ir nozīme arī neironu procesiem.

Funkcija un uzdevums

Tā sauktais Arousal ir pazīstams kā termins psiholoģijā un neiroloģijā un apraksta CNS aktivizācijas pakāpi. Uzmanība un modrība raksturo satraukumu, kā arī no tā izrietošo gatavību reaģēt. Zemākais uzbudinājuma līmenis ir miega laikā. Ja, no otras puses, maņu šūnas pārraida sāpes vai ar tām saistītos uzbudinājuma stāvokļus uz centrālo nervu sistēmu, tas dažreiz ir visaugstākais līmenis. Emocijas, piemēram, dusmas, bailes un dažreiz seksuāla vēlme, arī palielina uzbudinājuma līmeni centrālajā nervu sistēmā.

Pati uzbudinājumam nav emocionāla komponenta, bet gan biofizioloģiski izmērāms mainīgais EEG, kas izpaužas dažādās frekvencēs ar vairāk vai mazāk nelielām svārstībām. EEG atpazīstamais spriegums un tā frekvence nosaka ierosmes līmeni.

Lai ierosinātu uzbudinājumu, vienmēr ir nepieciešami maņu impulsi, kas iedarbojas uz noteiktām smadzeņu smadzeņu daļām, izraisa smadzeņu garozas stimulāciju un stimulē stresa hormona adrenalīna izdalīšanos. Sākot ar retikulāru veidošanos, uzbudinājuma pakāpe ietekmē visu organismu, veģetatīvo nervu sistēmu un tādējādi arī metabolismu.

Augsta līmeņa uzbudināšanai ir nepieciešama vispārēja modrība un gatavība reaģēt. Cilvēks ar paaugstinātu uzbudinājumu ir īpaši pakļauts ārējiem briesmu stimuliem. Reakcijas gatavību palielina stresa hormons adrenalīns, kas izslēdz sāpes un izslēdz visus domu procesus. Tādā veidā cilvēkiem tiek dota iespēja ātri bēgt un cīnīties ar ienaidniekiem, kuri ir vienlīdz gatavi reaģēt. Jerkes-Dodsona 1908. gada likums atvieglo attiecības starp uzbudinājuma līmeni un veiktspēju. Cilvēks var tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem līdz noteiktam uzbudinājuma līmenim. Tomēr, ja uzbudinājums paaugstinās virs šī līmeņa, vispārējais sniegums samazināsies. Ar turpmāku pieaugumu viegli uzdevumi kļūst neatrisināmi, un cilvēki gandrīz neko nespēj izdarīt.

No otras puses, lai varētu veikt jebkura veida uzvedumu, ir nepieciešams noteikts uzbudinājuma līmenis. Augstāko sniegumu sasniedz cilvēki ar vidēju uzbudinājuma līmeni, tā saukto eustress. Virs šī līmeņa var rasties nogurums, izsīkums vai sabrukums.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Stresori palielina uzbudinājuma līmeni. Lai gan daži stresa izraisītāji tiek vērtēti kā pozitīvi, citi stresa izraisītāji tiek saistīti tikai ar negatīviem vērtējumiem. Pastāvīgu uzbudinājumu negatīvu stresa izraisītāju dēļ medicīniskajā praksē sauc par ciešanu un tas var dot priekšroku dažādiem klīniskiem attēliem. Visi stimuli, kurus cilvēks uzskata par nepatīkamiem, draudīgiem vai milzīgiem, ir negatīvi.

Negatīvs stresa novērtējums notiek tikai pēc biežiem gadījumiem un atteikšanās no fiziskas kompensācijas. Stresators, kura stresu dotajā situācijā nevar tikt galā, rada arī negatīvas sekas. Tas attiecas, piemēram, uz tādiem stresa izraisītājiem kā šķiršanās, slimība vai pat ģimenes locekļu nāve un paša slimības. Ja negatīvās uzbudinājuma situāciju nevar atrisināt, pacientam ir jāsniedz pārvarēšanas stratēģija.

Tā kā satraukta informēšana par briesmām rada negatīvu spriedzi visā ķermenī un izdala neiromediatorus vai hormonus, piemēram, stresa hormonus adrenalīnu un noradrenalīnu, pastāvīgs distress bieži kaut ko organismā maina. Skartās personas uzmanība samazinās. Tas pats attiecas uz to efektivitāti, kas automātiski pazeminās, kad uzbudinājums pārsniedz eustresa līmeni.

Briesmu ilgtermiņa efekts bez piemērotām pārvarēšanas stratēģijām var dot priekšroku tādām klīniskām attēliem kā izdegšanas sindroms. Izdegšanas sindroms atbilst emocionāla izsīkuma stāvoklim, kas saistīts ar neatgriezeniski samazinātu sniegumu un tādējādi noved pie arvien lielāka izsīkuma. Ideālistiskā entuziasma fāzei bieži seko nomākti notikumi, kas galu galā noved pie vilšanās vai pat apātijas.

Papildus izdegšanai, depresijas veidam, aprakstītais uzbudinājuma veids var izraisīt psihosomatiskas slimības, piemēram, atkarības vai agresivitāti.