Procedūras atmiņa

procesuālā atmiņa kopā ar deklaratīvo atmiņu veido ilgtermiņa atmiņu. Procesuālajā atmiņā glabātā informācija nav pieejama apzinīgam prātam, un to sauc par darbības informāciju, tāpēc, ka ar procesuālo atmiņu dažreiz arī no Uzvedības atmiņa runa ir. Procedūras atmiņa bieži tiek bojāta cilvēkiem ar deģeneratīvām slimībām.

Kas ir procesuālā atmiņa?

Cilvēka ilgtermiņa atmiņa sastāv no divām dažādām atmiņas daļām. Viens no tiem ir deklaratīvā atmiņa. Tajā glabātais saturs ir fakti par pasauli un paša dzīvi, ko var reproducēt apzināti. Procedūras zināšanas atšķiras no deklaratīvajām zināšanām ar to, ka tās apiet apziņu. Šī iemesla dēļ to, kas glabājas procesuālajā atmiņā, nevar apzināti reproducēt.

Tomēr procesuālās atmiņas saturs ir arī zināšanu saturs plašākā nozīmē. Procesuālo atmiņu sauc arī par uzvedības atmiņu, un tādējādi tajā tiek iekļautas klusējot izteiktas zināšanas, kuras persona ir ieguvusi automatizētu darbības procesu veikšanai. Šajā kontekstā, piemēram, kustību secības, dejojot, skrienot, braucot ar velosipēdu vai vadot automašīnu, ir nostiprinātas procesuālajā atmiņā, lai gan saturu nevar verbalizēt.

Visas cilvēka prasmes attiecīgi tiek glabātas šāda veida ilgtermiņa atmiņā. Šajā kontekstā termins prasmes galvenokārt attiecas uz praktiski apgūtām un sarežģītām kustībām, kuru secība tika praktizēta, līdz to varēja izsaukt, apzināti par to nedomājot.

Funkcija un uzdevums

Kamēr deklaratīvā ilgtermiņa atmiņa satur teorētisko informāciju, ilgtermiņa atmiņas procesuālajā daļā tiek glabāta tikai praktiska informācija. Procesuālās atmiņas kontekstā bieži tiek izmantota netieša mācīšanās. To sauc par “mācīšanos situācijā”. Cilvēks uzzina sarežģītas stimulējošas vides struktūru, nedomājot to darīt. Apgūtās zināšanas situācijā dažreiz ir grūti verbalizēt, un tās bieži nonāk atmiņā kā neapzināts mācību process.

Procedūras mācīšanās notiek galvenokārt smadzenēs, subkortikālos motoros centros un bazālajās ganglijās. Tas atšķir mācību procesu no visu faktu, kas tiek glabāti ar visu neokorteksu, deklaratīvas mācīšanās.

Procedūras zināšanas nav apzinātas zināšanas. Neskatoties uz to, tas ir visnoderīgākais zināšanu veids, jo tas attiecas uz neapzinātu apstrādi un darbību kārtību. Skriešana ir procesuālo zināšanu veids, ko cilvēki apgūst agrā bērnībā. Mācīšanās veids šajā kontekstā atbilst "mācīšanās darot". Sākot no noteikta vecuma vai noteikta kustības atkārtošanās biežuma, mazulim vairs nav jākoncentrējas uz kustību secību un viņam par to vairs nav jāuztraucas.

Pieaugušais vispār nevarēs pateikt, no kā sastāv individuālās skriešanas kustības. Viņš gandrīz nemaz neapzinās sevi, bet automātiski izgūst saglabāto kustību secību no savas procesuālās atmiņas. Tiklīdz jums vairs nav apzināti jādomā par kustību sekvencēm, tās tiek neatgriezeniski saglabātas.

Ilgtermiņa atmiņas atmiņas saturs ir balstīts uz īpašu atsevišķu sinapsu savienojuma shēmu. Šie savienojumi tiek veidoti, pamatojoties uz neironu plastiskumu, bet tos var arī demontēt vēlreiz, ja tie netiek izsaukti pietiekami bieži. Kaut arī atkārtotas motora aktivitātes, piemēram, braukšana ar velosipēdu, tiek labi saglabātas pat tad, ja attiecīgā persona tās ilgstoši nav praktizējusi, sarežģītākām kustībām paredzētie sinaptiskie savienojumi tiek atbrīvoti vieglāk. Tas attiecas, piemēram, uz mēģinātām horeogrāfijām noteiktiem deju ritmiem.

Papildus motoriskajām prasmēm un uzvedībai procesuālajā atmiņā ir arī kognitīvās prasmes un algoritmi automātiskai un bezsamaņai lietošanai.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Atmiņas traucējumi var būt dažādi. Vispazīstamākie atmiņas traucējumi ir dažāda veida amnēzija, jo tie rodas pēc deklaratīvās atmiņas bojājumiem. No tā ir jānošķir procesuālie atmiņas traucējumi. Smagu deklaratīvās atmiņas deficītu gadījumā lielākajā daļā gadījumu tiek saglabātas procesuālās atmiņas funkcijas un saturs, jo deklaratīvā un procesuālā atmiņa atrodas dažādās smadzeņu daļās. Šī iemesla dēļ procesuālās atmiņas traucējumi rodas gandrīz tikai pēc bazālo gangliju, smadzenīšu vai motorisko papildu reģionu bojājumiem.

Visbiežākais šāda veida bojājums nav trauma, jo tas attiecas uz deklaratīviem atmiņas traucējumiem, bet deģeneratīvām slimībām. Darbības traucējumus un procesuālās atmiņas traucējumus visbiežāk novēro pacientiem ar Parkinsona slimību. Arī tādas slimības kā Hantingtona slimība var izraisīt procesuāli traucējumus atmiņā.

Procedūras atmiņas traucējumi ar iemācītu automātismu zaudēšanu pēc bojājumiem bazālajās ganglijās, piemēram, tie, ko izraisa iekaisuma procesi, hipoksija, asiņošana vai traumas, ir retāk sastopami. Atsevišķos gadījumos procesuālās atmiņas traucējumi ir saistīti arī ar depresiju.

Aizdomas par procesuālās atmiņas traucējumiem galvenokārt pastāv cilvēkiem, kuri zaudē iemācītas prasmes, piemēram, spēju rakstīt vai spēlēt noteiktu mūzikas instrumentu. Noteiktos apstākļos procesuālās atmiņas pasliktināšanās ir atgriezeniska, piemēram, ja skartā persona rehabilitācijas laikā atkārtoti apgūst vecās prasmes un tādā veidā trenē savu procesuālo atmiņu. Deģeneratīvu slimību gadījumā procesu var atlikt tikai ar rehabilitāciju, bet to nevar apturēt.