Pārliešanas zāles

Kā Pārliešanas zāles Šī ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar asins rezervju veidošanu un nodrošināšanu un asins banku uzturēšanu. Pēc parastā medicīniskā grāda un piecu gadu tālākizglītības iegūšanas medicīnas darbinieks ir tiesīgs izmantot transfūzijas medicīnas speciālista profesionālo nosaukumu.

Kas ir transfūzijas zāles?

Pārliešanas zāles nodarbojas ar asins rezervju veidošanu un nodrošināšanu asins bankās. Ar savu plašo, starpdisciplināro darbības lauku, mūsdienu asins pārliešanas medicīna nodrošina zema riska un pacientam draudzīgu asins rezervju piegādi sadarbībā ar gandrīz visām medicīnas disciplīnām.

Daudzas klīnikas Vācijā ir specializējušās šajā medicīnas nozarē. Viņus sauc par Transfūzijas medicīnas un Transplantācijas imunoloģijas institūtu. Šie institūti nodrošina ne tikai parastos asins pagatavojumus, bet arī speciālu šūnu terapiju. Papildus lielai asins bankai viņiem ir pievienota imunohemaglobīna laboratorija, HLA un trombocītu laboratorija transplantācijas imunoloģijas jomā un cilmes šūnu laboratorija. Transfūzijas speciālisti ir iesaistīti arī pēcoperācijas pacientu aprūpē. Papildu jomas ir pētniecība un mācīšana.

Ārstēšana un terapija

Šī medicīnas specialitāte ietver asins ziedošanu un turpmāko asins rezervju veidošanu, terapiju ar asins komponentiem un plazmas atvasinājumiem un mērķtiecīgu asins komponentu noņemšanu terapeitiskiem mērķiem.

Transfūzijas zāles vienmēr lieto, ja pacienti cieš no akūta asins zuduma. Ķermenis nespēj dabiski kompensēt šo asins zudumu, lai atjaunotu pietiekamu daudzumu asiņu vai atsevišķu asins komponentu. Tipiskas piemērošanas jomas ir neatliekamā medicīna un operācijas, kas izraisa lielu asins zudumu, piemēram, orgānu pārstādīšana. Šajā medicīnas specialitātē tiek ārstētas asinsrades sistēmas slimības, piemēram, leikēmija, asiņošanas traucējumi un anēmija (anēmija). Asins rezerves tiek izmantotas arī dažādās vēža terapijās.

Jaundzimušiem vai nedzimušiem bērniem dzemdē nepieciešama asins pārliešana anēmijas dēļ rēzus nepanesības dēļ.Tomēr transfūzijas zāles lieto arī slimībām, kas nav tieši saistītas ar šo specialitāti: sirds un asinsvadu problēmām, kuņģa un zarnu slimībām, kā arī nervu sistēmas, muskuļu, ādas, asins veidojošo orgānu, saistaudu un elpceļi. Vācijas Sarkanais Krusts pārliešanas ārstiem nodrošina 10 400 asins vienības dienā. Asins pārliešana tiek veikta caur katetru, kas ievietots pirms procedūras, vai caur dobu adatu, kas ievietota vēnā.

Ir iespējams arī ziedot asinis (autologa asins pārliešana). Šeit donors un saņēmējs ir identiski. Vienā līdz trīs sesijās četras nedēļas pirms plānotās procedūras no pacienta tiek izvilkti līdz 900 mililitriem asiņu, kurā ir augsts asins zudums ar 10 procentu varbūtību. Ķirurģiskās procedūras laikā pacientam tiek piešķirta pašam sava asins nodošana. Pateicoties vadlīnijām par “svešu asins pagatavošanu un ievadīšanu” un stingrām juridiskām prasībām, transfūzijas zāles mūsdienās ir ļoti drošas. Paliek tikai neiecietības reakcijas un nelielu blakusparādību risks.

Asins vai cilmes šūnu pārliešana saņēmējam var izraisīt imunoloģiskas komplikācijas. Pacienta asins sistēma reaģē uz svešām vielām donora asinīs vai donora cilmes šūnās. Dažādas donoru un saņēmēju asins grupas var izraisīt smagas imūnās reakcijas, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas traucējumus vai anafilaktisko šoku. Retos gadījumos var rasties nieru mazspēja. Ja donora un saņēmēja asins grupas sakrīt, var rasties nelielas, īslaicīgas blakusparādības, piemēram, drebuļi, drudzis, asinsspiediena pazemināšanās vai slikta dūša.

Diagnostika un izmeklēšanas metodes

Stingro juridisko noteikumu dēļ neimunoloģiskās komplikācijas transfūzijas medicīnā ir tik labas, cik neiespējamas. Šajā riska apgabalā ietilpst tādu patogēnu pārnešana kā HIV un B vai C hepatīts.

Sakarā ar pārmērīgu asiņu pārnešanu lielos daudzumos var rasties plaušu tūska vai sirds mazspēja. Vismodernākās tehnoloģijas raksturo laboratorijas specializētajās klīnikās un speciālajos institūtos, kas nodrošina asins pagatavojumu piegādi. Tikai tad, ja ziedotajos asins pagatavojumos nav patogēnu, tie tiks apstiprināti asins nodošanai. Lai transfūzijas zāles varētu garantēt saņēmēja drošību, ir nepieciešama ne tikai mūsdienīgākā tehnoloģija, bet arī rūpīga asins un cilmes šūnu donoru atlase. Stingras Vācijas ārstu asociācijas vadlīnijas nosaka, kurš ir tiesīgs kļūt par donoru un kurš nav.

Ziedotās asinis tiek sadalītas trīs komponentos: eritrocīti (eritrocīti), trombocīti (trombocīti) un asins plazma. Kamēr sarkanās asins šūnas nodrošina skābekļa piegādi, trombocītiem ir galvenā loma asins recēšanu. Plazma ir asins šķidrums. Pilnīga asins nodošana vairs nav izplatīta. Tiesību akti aizliedz dažādu asins ziedojumu sajaukšanu, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, ka katra atsevišķā asins piegāde paliek pie donora. Asins koncentrāti tiek glabāti tā saucamajās asins bankās. Klīnikas, kas specializējas transfūzijas medicīnā, uztur plašas iekšējās asins bankas, savukārt slimnīcās ir asins bankas ar nelielu ietilpību, lai nodrošinātu viņu pašu vajadzības.

Pārliešanas speciālistiem precīzi jāplāno asins rezervju nepieciešamība, jo sarkano šūnu koncentrātus var uzglabāt tikai 42 dienas, savukārt trombocītus pēc četrām dienām vairs nevar izmantot. Divus gadus var sasaldēt tikai asins plazmu. Tas nodrošina, ka saņēmējs saņem tikai tos asins komponentus, kas viņam patiešām nepieciešami asins pārliešanas gadījumā. Ja ir pārliecība, ka pacientam nepieciešama asins pārliešana, pārliešanas speciālists sīki apspriedīsies ar attiecīgo personu un saņems viņu piekrišanu.

Tikai ārkārtas gadījumos pacients saņem asins pārliešanu bez viņu piekrišanas, piemēram, ja pēc negadījuma ar lielu asins zaudējumu pastāv akūts nāves risks. Ārstējošais ārsts nodrošina, ka pacients saņem viņam piemēroto pārliešanas preparātu. Asins grupas noteikšana un saderības pārbaude savstarpējās atbilstības veidā nodrošina, ka donors un saņēmējs sakrīt. Neliels daudzums pacienta plazmas tiek sajaukts laboratorijā ar sarkano asins šūnu no donora paredzētā koncentrāta (asins rezerves).

Asins maisiņos ir cauruļvadu segmenti ar nelielu daudzumu donora asiņu, lai savstarpēji sakristu. Tieši pirms asins pārliešanas saderību vēlreiz pārbauda, ​​izmantojot tā saukto nakts pārbaudi, lai izslēgtu atlikušos riskus, piemēram, sajaukšanos.