Diencephalon

Diencephalon, arī Diencephalon sauc, ir viena no piecām galvenajām smadzeņu sadaļām. Tas cieši sadarbojas ar smadzenēm (endbrain) un kopā ar to veido tā saukto priekšzobu. Diencephalon savukārt ir sadalīts piecās citās struktūrās, kas veic dažādas funkcijas.

Kas ir diencephalon?

Vārds Diencephalon rodas no tā atrašanās vietas smadzenēs. Tas atrodas smadzeņu centrā starp smadzenēm un smadzeņu stumbru. Vidējā smadze pievienojas virsotnē. Diencephalona iekšpusē ir 3. kambara, dobums, kas piepildīts ar smadzeņu šķidrumu.

Bez gala smadzenēm (Telencephalon), vidējā smadzeņu daļa (Mesencephalon), pakaļējās smadzenes (Metencephalon) un aizmugurējās smadzenes (Myelencephalon) tā ir viena no piecām galvenajām smadzeņu sadaļām. Tas ir funkcionāli neatdalāms no gala smadzenēm. Diencephalon ir atbildīgs par maņu sajūtām, kas redz, smaržo un dzird.

Turklāt tas satur arī virsmas jutības, dziļas jutības un emocionālās sajūtas centrus. Diencephalon apzīmē pārejas punktu starp veģetatīvo nervu sistēmu un hormonālo sistēmu.

Anatomija un struktūra

Diencephalon atrodas starp endbrain un smadzeņu stumbra. Kopā ar gala smadzenēm tas veido tā saukto priekšējo smadzeņu (Prosencephalon). Embrionālās smadzeņu attīstības laikā primārā smadzeņu vezikula vispirms veido prosencephalonu, no kura veidojas gan smadzenes, gan diencephalons, veidojot divus sekundārus smadzeņu vezikulus. Šis fakts jau norāda uz ciešo funkcionālo saikni starp diviem smadzeņu apgabaliem. Smadzeņu stumbrs savukārt sastāv no smadzeņu vidusdaļas, tilta (pons) un pagarinātām muguras smadzenēm, Medulla oblongata vai pēcsmadzenes. Diencephalons ir savienots ar smadzeņu stumbru caur vidējo smadzenīti. Smadzenīte, kas atbildīga par motoro funkciju, tieši neierobežojas ar diencephalonu, bet veido šķiedru savienojumus ar talamusu caur tā saucamajiem efferentiem un izkliedētu neironu tīklu caur smadzeņu stumbru līdz diencephalonam.

Tādējādi diencephalon var darboties kā centrālais komutācijas punkts. Šajā nolūkā tas ir sadalīts piecos strukturālajos centros, kuriem savukārt ir jāpilda dažādas funkcijas. Diencephalon struktūras ietver talamusu, hipotalāmu, epithalamus ar epifīzi, subtalāmu un metathalamus.

Funkcija un uzdevumi

Diencephalon pilda daudzas svarīgas autonomās nervu sistēmas funkcijas.Tā ir atbildīga par līdzsvaru starp simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu. Tas kontrolē arī bioritmu. Tas vienmēr notiek ciešā sadarbībā ar smadzenēm. Kā centrālais vadības centrs, diencephalon pārsūta signālus no smadzeņu stumbra uz endbrain.

Dažādu funkciju koordinēšana ir iespējama, mijiedarbojoties piecām dažādām strukturālajām zonām - talamuss, hipotalāms, epitēlijs, subtalamuss un metathalamus. Talamuss pārstāv lielāko diencephalona daļu.Tā savukārt sastāv no daudzām pamata zonām, no kurām katra ir savienota ar smadzeņu garozu.

Informācija un signāli no ķermeņa tiek nodoti smadzenēm caur talamusa galvenajiem apgabaliem, kur tie tiek apstrādāti un pārstrādāti apzinātos maņu iespaidos. Tāpēc diencephalonu sauc arī par vārtiem uz apziņu. Tiek apstrādāti jutīgi stimuli, piemēram, pieskārieni vai sāpes, kā arī maņu stimuli, piemēram, smarža, garša, redze vai dzirde.

Tomēr talamālam ir arī filtra funkcija, lai atdalītu svarīgo no nesvarīgiem stimuliem. Tas ir nepieciešams, lai pasargātu ķermeni no pārmērīgas stimulācijas. Bruto motoro funkciju kontrolē ar vēl vienu diencephalon zonu - subtalāmu. Precizēšanai subtalāms ir sadalīts apgabalā, kas veicina un kavē motoriku.

Epitēlijā ietilpst čiekurveidīgais dziedzeris, kas ir starpstāvoklis starp endokrīno nervu sistēmu un endokrīno orgānu. Čiekurveidīgais dziedzeris ražo hormonu melatonīnu un ir atbildīgs par organisma bioritmu. Tomēr epitēlijam ir arī svarīgas funkcijas attiecībā uz ožas un optisko maņu iespaidiem. Metathalamus ietekmē redzes funkciju un cita starpā kontrolē priekšmetu uztveri.

Hipotalāmā ir īpaši svarīgas funkcijas. Tas darbojas kā autonomās nervu sistēmas vadības centrs. Tas regulē ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, pārtikas un šķidruma uzņemšanu, miegu un seksuālo uzvedību. Sakarā ar hipotalāmu savienojumu ar hipofīzi, tas kontrolē arī organisma endokrīno sistēmu. Tāpēc diencephalon darbojas arī kā starpnieks starp veģetatīvo nervu sistēmu un hormonālo sistēmu.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

➔ Zāles pret atmiņas traucējumiem un aizmāršību

Slimības un sūdzības

Diencephalon uzdevumu dažādības dēļ, to izjaucot, var rasties dažādas slimības. Diencephalon slimību sekas ir miega traucējumi, bioritma traucējumi, autonomās nervu sistēmas slimības vai hormonālās slimības.

Kad talamuss ir bojāts, rodas tā sauktais talamāzes sindroms. Šī sindroma simptomi ir centrālās sāpes un neiroloģiskais deficīts. Rodas paralīze vienā ķermeņa pusē, paaugstināta jutība pret pieskāriena stimuliem, nejutīgums un dažreiz pastiprināti refleksi.

Cēlonis šeit bieži ir insults, kas ietekmē atbilstošo smadzeņu zonu. Hipotalāmu, savukārt, ar hipofīzes palīdzību kontrolē hormonālo sistēmu. Tādēļ hipotalāmu slimībās bieži rodas traucējumi hormonu ražošanā vai hormonālās sistēmas regulēšanā. Daudzām ar hormoniem saistītām slimībām šeit ir sākumpunkts. Tiek ražots pārāk daudz vai pārāk maz hormonu.

Slimība, kas rodas, bieži tiek nosaukta pēc attiecīgā hormona. Atkarībā no tā, kurš hormons tiek ietekmēts, tas var izraisīt miega traucējumus, ūdens bilances traucējumus, augšanas traucējumus, pārmērīgu vai nepietiekamu vairogdziedzera darbību un pat ar hormoniem saistītu prostatas vēzi. Daudzi diencephalon traucējumi vai bojājumi tomēr ir tikai daļēji daudz visaptverošāku slimības procesu aspekti.