Aminopenicilīni ir antibiotikas, kuras lieto pretmikrobu ārstēšanai. Sakarā ar penicilīna ķīmisko izplešanos ar aminogrupu uz benzilgrupas atlikumiem, zāļu grupai ir plašāks darbības spektrs nekā penicilīnam. Aminopenicilīnus izmanto kā plaša spektra antibiotikas dažādām baktēriju slimībām.
Kas ir aminopenicilīni?
Aminopenicilīns pieder beta-laktāma antibiotiku grupai. To strukturāli raksturo četru locekļu laktāma gredzens, kas veidojas biosintēzes laikā. Aminopenicilīnam un penicilīnam ir vienāda pamata struktūra. Aizvietota aminogrupa uz benzilgrupas atlikumiem atšķir abas antibiotikas to ķīmiskajā struktūrā.
Aminopenicilīna iegūšanai tiek sintezēta aminogrupa benzilpenicilīna α stāvoklī. Papildu aminogrupa noved pie plašāka darbības spektra un padara aminopenicilīnu par efektīvu plaša spektra antibiotiku.
ß-laktāmi (beta-laktāmi), piemēram, aminopenicilīns, ir izturīgi pret skābēm, tos var ievadīt perorāli. Tomēr antibiotika nav izturīga pret ß-laktamāzēm. ß-laktamāzes ir atrodamas daudzās baktērijās un samazina aminopenicilīna darbības spektru. ß-laktamāzes inhibitori novērš antibiotiku sadalīšanos. Kombinācijā ar aminopenicilīnu ß-laktamāzes inhibitori palielina antibiotikas darbības spektru.
Aminopenicilīni ietver zāles amoksicilīnu, ampicilīnu, pivampicilīnu un bacampicilīnu. Pivampicilīns un bakampicilīns vairs netiek parakstīti. Amoksicilīnu un ampicilīnu lieto arī baktēriju slimību ārstēšanai.
Farmakoloģiskā iedarbība uz ķermeni un orgāniem
Aminopenicilīns saista proteīnus caur ß-laktāma gredzenu. Tāpat kā visas ß-laktāma antibiotikas, ß-laktāma gredzens ir darbības centrs, un aminopenicilīns saista olbaltumvielu struktūras, kas identiskas penicilīnam. Olbaltumvielu transpeptidāze pieder grupai, kas pazīstama kā penicilīnus saistošie proteīni. Transpeptidāze nodrošina glikopeptīdu šķērssavienojumu baktēriju šūnu sieniņā. Ja fermenti tiek inaktivēti ar ß-laktāma antibiotikām, tad glikopeptīdu šķērssavienojums vairs nevar notikt un baktēriju šūnu siena kļūst nestabila. Palielinoties nestabilitātei, ūdens ieplūst baktērijā, veidojas osmozes nelīdzsvarotība un baktērija pārplīst.
ß-laktāma antibiotikas, piemēram, aminopenicilīns, attīsta savu baktericīdo iedarbību uz baktērijām, kas proliferējas un veido šūnas sienu. Sakarā ar papildu aminogrupu uz benzilgrupas atlikumiem, aminopenicilīni uztver vairāk gramnegatīvas baktērijas nekā penicilīni. Turklāt aminopenicilīni ir četras līdz desmit reizes efektīvāki pret gramnegatīvām baktērijām, salīdzinot ar penicilīniem.
Baktēriju sugas, kuras atklāj aminopenicilīni, ietver grampozitīvas baktērijas, piemēram, enterokokus, listeriju un Streptococcus faecalis. Salmonella, Shigella, Haemophilus influenzae, Escherichia coli, Proteus mirabilis un Helicobacter pylori ir gramnegatīvas baktērijas, kas atrodas aminopenicilīnu darbības spektrā.
Kaut arī antibiotika ir efektīva pret 60% Escherichia coli celmu un pret lielāko daļu Proteus mirabilis celmu, Haemophilus influenzae celmi bieži izrāda izturību. Baktērijas, kas var radīt ß-laktamāzes, ir izturīgas pret ß-laktāma antibiotikām. Aminopenicilīnu darbības spektrs tiek paplašināts, ja tiek ņemts arī ß-laktamāzes inhibitors, piemēram, tazobaktāms.
Lietošana medicīnā un lietošana ārstēšanai un profilaksei
Aminopenicilīni ir plaša spektra antibiotikas, un praksē tos piešķir baktēriju infekciju sākotnējai ārstēšanai. Sākotnējai ārstēšanai vienmēr tiek izrakstīta plaša spektra antibiotika, ja patogēns nav zināms. Lai precīzi un efektīvi izmantotu aminopenicilīnus, ir jāizveido antiiogramma un jāidentificē baktēriju celms.
Aminopenicilīnus galvenokārt lieto elpceļu infekciju, urīnceļu infekciju, sinusīta, vidusauss iekaisuma, bakteriāla endokardīta, listeriozes, epiglotīta, osteomielīta, meningīta un mīksto audu infekciju gadījumos.
Bakteriāla endokardīta ārstēšana notiek, kad pacients ir inficēts ar enterokokiem. Vienlaicīgi tiek ievadīts aminoglikozīds. Aminopenicilīni tiek izrakstīti tikai urīnceļu infekcijām, ja infekcija izraisa Proteus mirabilis, enterokoki vai E. coli.
Aminopenicilīna bioloģiskā pieejamība ir atkarīga no tā ķīmiskās struktūras. Aminopenicilīna amoksicilīnu vēlams ievadīt perorāli, un no 60 līdz 80% uzsūcas enterāli. Laba biopieejamība ir saistīta ar hidroksilgrupu, kas aizvietota uz fenola gredzena (para stāvoklī). Amoksicilīns ķīmiskās struktūras izmaiņu dēļ izmanto enterālo dipeptīdu transportētāju. No otras puses, ja aminopenicilīna ampicilīnu ievada perorāli, enterālā absorbcija ir tikai 30%. Tādējādi 70% aktīvās sastāvdaļas paliek zarnu lūmenā. Tas noved pie nevēlamām blakusparādībām kuņģa-zarnu trakta rajonā. Turklāt plazmas līmenis tiek paaugstināts tikai nepietiekami. Ampicilīnu vēlams ievadīt intravenozi (i.v.) vai intramuskulāri (i.m.) sliktas enterālās absorbcijas dēļ.
Aminopenicilīni cilvēka asinsritē saistās ar albumīnu un izdalās caur nierēm. Pētījumi liecina, ka minimāls daudzums aminopenicilīnu tiek metabolizēts aknās (aknās).
Riski un blakusparādības
Kuņģa-zarnu trakta blakusparādības ir raksturīgas pēc perorālas aminopenicilīnu uzņemšanas. Papildus caurejai var rasties pseidomembranozais enterokolīts. Citas blakusparādības ir krampji un maņu un motoriskie traucējumi. Šīs blakusparādības bieži rodas pēc lielām antibiotiku devām neirotoksisku reakciju rezultātā un ietekmē centrālo nervu sistēmu.
Infekciozas mononukleozes (Pfeiffera dziedzera drudzis) vai leikēmijas gadījumā, kas notiek vienlaikus ar infekciju, ārstēšanas ar aminopenicilīnu rezultātā var rasties makulas izsitumi. Nopietna blakusparādība, lietojot penicilīna atvasinājumus, piemēram, aminopenicilīnus, ir anafilaktiskais šoks.
Tas ir kontrindicēts nieru mazspējas, hroniskas limfoleikozes un penicilīna alerģijas gadījumos.
