Artrolīze ķirurģiska procedūra pilnīgas mobilitātes atjaunošanai lielu locītavu ierobežotas pārvietošanās gadījumā. Procedūru parasti veic ceļa vai pleca locītavā.
Kas ir procedūra?
Artrolīze, pazīstama arī kā operatīva locītavu mobilizācija, pilnībā jāatjauno lielāku locītavu kustīgums. Tam ir nepieciešamas noteiktas ortopēdiskas ķirurģiskas metodes, kurām parasti nav nepieciešama tā sauktā plašā locītavas atvere.
Lielākajā daļā gadījumu ķirurģisko procedūru var izmantot minimāli invazīvā veidā. Šai ķirurģiskajai metodei ir vairākas priekšrocības pacientiem. Ja procedūra ir veiksmīga un nav paredzamas turpmākas komplikācijas, pacientu var izrakstīt vismaz minimāli invazīvās procedūras dienā.
Artrolīze nav obligāti jāveic stacionāros apstākļos, bet to var veikt arī ambulatori. Locītavu kustību traucējumiem var būt daudz iemeslu, taču tos visus var novērst ar operatīvu locītavas mobilizāciju. Medicīnas vadlīniju definīcijas šāda veida operācijām nosaka, ka ķirurgam jāpielieto pēc iespējas mazāk spēka, lai locītavu atjaunotu pareizajā sākuma stāvoklī un nostiprinātu. Bieži no stingra kustības ierobežojuma, piemēram, ceļa locītavas, nevar izvairīties no noteikta spēka pielietojuma.
Funkcija, efekts un mērķi
Lielo locītavu kustības traucējumi var būt akūti vai hroniski. Visbiežākās ceļa locītavas artrolīzes indikācijas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem saaugumi traucē locītavas kustīgumu. Laika gaitā šīs mazās locītavas saistaudu saaugumi noved pie spēcīgāka kustības ierobežojuma, tā ka pēc noteikta nekustīguma brīža pastāv indikācijas operācijai.
Citi bieži sastopamie locītavu ierobežotās mobilitātes cēloņi ir locītavas kapsulas saraušanās vecuma deģeneratīvu izmaiņu vai osteoporozes kontekstā. Osteoporozes, kaulu zuduma gadījumā ķirurgam ir nepieciešams īpašs instinkts, lai nodrošinātu, ka galvenokārt ļoti mīksto kaulu struktūra netiek tālāk bojāta artrolīzes laikā. Vēl viena klīniska aina, kas rodas īpaši paaugstinātā vecumā, ir osteoartrīts, kas var ietekmēt arī ķermeņa lielās locītavas.
Tomēr līdz noteiktai vieglai osteoartrīta pakāpei daudziem pacientiem nav simptomu, bet turpmākajā kursā var veidoties tā sauktie osteofīti. Tie ir kaulu pagarinājumi, liekas kaulu daļas bez funkcijas, kas apdraud spēju plaši pārvietot lielu locītavu. Tāpēc osteofīti ir arī tipiska indikācija minimāli invazīvai locītavu mobilizācijai.
Tomēr procedūru var veikt arī vispārējā anestēzijā. Pirms katras artrolīzes ir jāizmanto visi konservatīvie pasākumi locītavu mobilizēšanai. Tomēr no pētījumiem ir zināms, ka tas tā nav visiem pacientiem. Viens no iemesliem ir tas, ka daudzu pacientu ciešanas hronisku sāpju dēļ ir tik augstas, ka viņi mudina ārstējošo ārstu veikt šo ārstēšanu. Procedūras laikā noņemtas vai atdalītas locītavas nobrāztas izmaiņas vai saīsinātas locītavas kapsulas daļas.
Paplašinātu artrolīzi vienmēr izmanto medicīniskajā runā, kad osteofīti tiek noņemti papildus citiem faktoriem, kas ierobežo kustību. Operācijas laikā tiek pārbaudīts locītavas mobilitātes uzlabojums vai pilnīga atjaunošana un, ja nepieciešams, vēlreiz koriģēta. Pēc šādas iejaukšanās jaunizveidotās struktūras sākotnēji tiek uzskatītas par nestabilām un neaizsargātām. Tāpēc pēcoperācijas pēcoperācijas aprūpei ir milzīga nozīme. Rehabilitācijas mērķis ir ilgtermiņa stabilizācija, un tā var ilgt vairākus mēnešus.
Ārstēšana tiek uzskatīta par veiksmīgi pabeigtu tikai tad, kad locītava ir pilnībā noturīga. Tomēr šo neierobežoto izturību nevar pilnībā atjaunot daudziem, īpaši vecākiem pacientiem.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles pret muguras sāpēmRiski, blakusparādības un briesmas
Ja vietējā anestēzijā procedūra ir minimāli invazīva, pacients tiks precīzi informēts, kā operācijas laikā jāpārvieto locītava. Tā kā procedūras laikā pārmērīga nostiepšana vai saliekšana var sabojāt operācijas panākumus.
Spēka lietošana operācijas laikā, kas saskaņā ar vadlīnijām būtu pēc iespējas jānovērš, ir neizbēgama locītavu vai cīpslu hroniski saspringto vai pārslogoto daļu gadījumā. Nedēļas vai mēnešus pēc artrolīzes locītavu var pakļaut tikai minimālai slodzei. Tas bieži nozīmē, ka tik svarīgi locītavu stabilizējošie muskuļi arvien vairāk atrofējas. Iegūtās locītavas nestabilitātes dēļ jauna iejaukšanās var būt nepieciešama, piemēram, ja ir tikai viena nepareiza kustība. Tikai mērķtiecīga fizioterapija var neitralizēt pārmērīgu muskuļu sabrukšanu pēc artrolīzes.
Turklāt daudzi pacienti sūdzas par mērenām vai smagām sāpēm pēc šādas operatīvas locītavas mobilizācijas, ko var izraisīt iekšējā ķirurģiskā rēta. Tāpēc pēc procedūras ir standarta adekvāta sāpju terapija, kas jāturpina pietiekami ilgi, lai tā nekļūtu hroniska. Arthrolīzes terminu medicīnas terminoloģijā 1944. gadā ieviesa vācu ķirurgs Hakenbrūhs. Kopš tā laika process ir vēl pilnveidots un optimizēts.
Arthrolysis nereti tiek sajaukts ar tā dēvēto artroplastiku. Tomēr, lai gan artroplastika ir saistīta ar daļu vai veselas locītavas mākslīgu aizstāšanu, artholīze visos tās variantos vienmēr darbojas, lai saglabātu locītavas. Artholīzi veic speciāli apmācīti ķirurgi vai ortopēdi.
.jpg)
.jpg)
