izturība

izturība atbilst fiziskajai izturībai pret nogurumu. Izturība ir atkarīga no tādiem faktoriem kā enerģijas piegāde, stresa pakāpes muskuļi vai veģetatīvie parametri. Sirds un asinsvadu slimības ievērojami samazina izturību.

Kāda ir noturība?

Fiziskā izturība atbilst organisma izturībai pret fizisko nogurumu un fizisko slodzi. Izturība šaurākā nozīmē ir motoriskā spēja noteiktā laika posmā saglabāt noteiktu intensitāti, nejūtot fiziski pārmērīgu nogurumu vai nezaudējot spēju atjaunoties.

Laba izturība parasti nodrošina lielāku kustību intensitāti, kas ļauj efektīvāk izmantot enerģiju. Papildus izturībai daudzos gadījumos palīdz stabilizēt fizisko sniegumu arī atlētiskās tehnikas un prasmes, piemēram, spēja koncentrēties.

Papildus izturībai, ātrumam, koordinācijai, lokanībai un elastībai, izturība ir viena no vissvarīgākajām motoriskajām prasmēm.

Izturības treniņš ir būtisks jebkuram sporta veidam. Pie tipiskiem izturības sporta veidiem pieder distanču slēpošana, tāllēkšana, riteņbraukšana, triatlons, tālsatiksmes peldēšana un airēšana.

Fiziskā izturība ir balstīta uz enerģijas piegādi un ir atkarīga no tādiem faktoriem kā muskuļu lielums, muskuļu kontrakcijas veids un kustībām nepieciešamās motoriskās prasmes. Ikvienam ir noteikts veiktspējas ierobežojums, kuru pārsniedzot saspringtie muskuļi vairs nespēj nodrošināt nepieciešamo sniegumu. Šī iemesla dēļ izturības rādītāji ir atkarīgi no tiem pašiem procesiem, kas izraisa muskuļu nogurumu. Papildus muskuļu šķiedru sastāvam šajā kontekstā ir svarīgi arī veģetatīvie, psiholoģiskie un hormonālie aspekti.

Funkcija un uzdevums

Izturība fizioloģiskās izturības pret nogurumu izpratnē lielā mērā ir atkarīga no enerģijas piegādes procesiem. Sporta medicīna atšķir aerobisko izturību no anaerobās izturības atkarībā no enerģijas piegādes veida. Aerobā izturība ir īpaši būtiska gariem posmiem un atbilst spējai saglabāt vingrinājumu intensitāti. Ar šo prasību nepieciešamo enerģiju galvenokārt nodrošina oksidēšana ar skābekli. Īpatnējais maksimālais skābekļa patēriņš ir aerobās izturības mērs.

Aerobās izturības treniņš palielina sirds muskuli. Ventrikulārā tilpums, sirds muskuļa un koronāro artēriju biezums palielinās un liek sirdij izdalīt lielāku asiņu daudzumu vienā sirdsdarbā. Tas nozīmē, ka organismā ir pieejams lielāks skābekļa daudzums, kas caur asinsriti sasniedz muskuļus un uzlabo aerobo izturību.

Anaerobā izturība, no otras puses, ir būtiska īsākām intensīvām slodzēm. Virs noteiktas slodzes intensitātes muskulis netiek apgādāts ar pietiekamu skābekļa daudzumu aerobo enerģijas padevei. Tā kā muskuļu darbam joprojām ir pieejams pietiekami daudz ATP, notiek antioksidatīvi procesi, piemēram, glikolīze. Tiklīdz vingrinājums apstājas, skābekļa deficīts tiek kompensēts. Var apmācīt skābekļa daudzumu, kas atbild par anaerobo izturību.

Papildus enerģijas piegādes veidam izturībai ir nozīme arī izmantoto muskuļu lielumam. Pastāv atšķirība starp vietējām un daļējām ķermeņa slodzēm, kas aizņem apmēram sesto daļu no skeleta muskuļiem, piemēram, roku darbs boksā.

Muskuļu kontrakcijas veids ietekmē arī nepieciešamo izturību. Šajā kontekstā tiek nošķirta dinamiskā un statiskā. Katrs izturības veids jāskata uz attiecīgās slodzes fona. Vienu izturības sugu nav iespējams aplūkot izolēti, jo atsevišķās sugas ir tieši saistītas viena ar otru. Galvenā loma ir vispārējai aerobo izturībai. Tas veido pamatu visiem citiem izturības veidiem.

Starp izturības veidiem, piemēram, izturību un ātruma izturību, ir tieši tikpat daudz saistību kā starp aerobo un anaerobo izturību. Papildus VO2max un tādējādi oksidatīvajiem procesiem, muskuļu šķiedru sastāvs, buferšķīdums, enerģijas padeve, elpošanas muskuļi un siltuma regulēšana, ieskaitot ūdens un elektrolītu līdzsvaru, tiek uzskatīti par veiktspēju ierobežojošiem faktoriem. Koordinējošie, hormonālie, veģetatīvie, psiholoģiskie un ortopēdiskie parametri var arī ierobežot veiktspēju attiecībā uz izturību.

Slimības un kaites

Izturība ir īpaši būtiska veiktspējas diagnostikas kontekstā. Šīs pārbaudes un testa procedūras nosaka pašreizējo sportistu veselības stāvokli, izturību un veiktspējas līmeni. Anaerobā izturība tiek pārbaudīta velosipēdu ergometrijā. Līdzīgi testi ir Wingate vai Katch tests, kas ļauj pacientam pusstundu strādāt ar maksimālo ātrumu pret lielāku pretestību. Vēl viens pārbaudījums veiktspējas diagnostikas jomā ir skrejceliņu ģeometrija. Laktāta veiktspējas testi mēra laktāta koncentrāciju asinīs, kas ļauj izdarīt secinājumus par indivīda individuālo anaerobo slieksni. Laktāta veiktspējas testi ir pakāpeniski testi ar atšķirīgiem veiktspējas līmeņiem hronoloģiskā secībā, un tie galvenokārt nosaka metabolisma parametrus, piemēram, anaerobo slieksni, līdzsvaru starp laktātu sadalīšanos un laktātu izdalīšanos. Conconi tests arī nosaka indivīda anaerobo slieksni, bet sirds ritmā izmanto raksturīgās iemaņas.

Lai arī veiktspējas diagnostika galvenokārt attiecas uz treniņu plānošanu un treniņu uzraudzību sporta medicīnā, tā var sniegt arī informāciju par slimībām. Tās galvenokārt ietver sirds un asinsvadu slimības, t.i., asinsvadu sistēmas slimības un sirds slimības.

Šajā kontekstā papildus Conconi testam ir būtisks arī kardioergometra tests un Coopera izturības tests. Pēdējā gadījumā pacients veic divpadsmit minūšu izturības skrējienu, lai noteiktu izturību. Savukārt kardio ergometra tests atbilst velosipēdu ergometrijai pacientiem, kuriem bojāti sirds un asinsvadu sistēmas bojājumi. Konkrēts mērķa pulss apturēs testu un sniegs ārstam analīzes rezultātus.