Blastoģenēze

Kā Blastoģenēze sauc par apaugļotas sievietes olšūnas - zigota - 16 dienu agrīnu attīstību līdz blastocistai. Blastoģenēzes laikā šūnas, kuras tajā laikā joprojām bija visvarenās, sadalās un fāzes beigās pirmo reizi diferenciējas šūnu ārējā apvalkā (trofoblasts) un šūnās iekšpusē (embrioblastā), no kurām embrijs attīstās.

Kas ir blastoģenēze?

Blastoģenēze ietver apaugļotās sievietes olšūnas, zigota, agrāko attīstības stadiju līdz blastocistai. Kopējais blastoģenēzes periods ir 16 dienas no apaugļošanas brīža līdz blastulas stadijai.

Apaugļotā olšūna blastoģenēzes laikā iziet vairākus posmus. Apmēram 40 stundas pēc apaugļošanas četršūnu stadija tiek sasniegta pēc divām mitotiskām dalījumiem un pēc 3 dienām - 16 šūnu stadija. Šajā fāzē mazo šūnu kopu apņem stingra āda - zona pellucida. Āda ir tik stingra, ka mazais šūnu puduris sākotnēji saglabā sākotnējo tilpumu. Sākot no 16 vai 32 šūnu stadijas, mazā šūnu kolekcija ir pazīstama kā blastomēri. Arī termins morula ir izplatīts, jo mazā “šūnu kaudze” atgādina zīdkoka puduri.

Blastoģenēzes laikā zigota lēnām migrē no olvadiem uz dzemdi, pārveidojot to. Tuvojoties blastoģenēzes beigām, blastomērs sasniedz blastocistas stadiju. Iepriekš jau visaptverošo šūnu diferenciācija ārējā šūnu apvalkā (trofoblasts) un šūnās iekšpusē (embrija sprādzieni) jau ir notikusi. Kamēr ārējās šūnas veic implantācijas funkciju dzemdes oderējumā, iekšējās šūnas kalpo tikai embrionālās attīstības nodrošināšanai.

Blastoģenēzei seko embrioģenēze, ko var iedalīt vairākās fāzēs.

Funkcija un uzdevums

Blastoģenēzes galvenais mērķis ir aizsargāt apaugļotu olu, lai garantētu netraucētu un gandrīz patstāvīgu attīstību līdz implantācijai dzemdē. Zona pellucida, kas sacietē tūlīt pēc spermas iekļūšanas, galvenokārt novērš otrā spermatozoīda iekļūšanu (polispermija), kas vairumā gadījumu noved pie attīstības pārtraukuma. Vēl viens zona pellucida uzdevums ir tas, ka apaugļotā olšūna nevar nodibināties olvados, kā rezultātā būtu bīstama ārpusdzemdes grūtniecība ar nepieciešamību veikt abortu. Cietā membrāna arī satur jaunattīstības šūnas, kuras šajā fāzē joprojām ir visvarenas un kuras nevar atšķirt viena no otras. Jūs arī tiksit izglābts no iespējamā imūno uzbrukuma.

Tā kā sievietes olšūnai ir pietiekami daudz rezervju, lai blastoģenēzes laikā būtu lielā mērā pašpietiekama metabolisma un enerģijas piegādes ziņā, ir arī laba aizsardzība pret infekcijām vai problemātiskām vielām, kuras varētu pārnest no mātes pirmo piecu dienu laikā.

Tagad morula ir atstājusi olvadu un atrodas dzemdē.Zona pellucida sākotnējās aizsargfunkcijas vairs nav vajadzīgas, tāpēc blastocista ar fermentatīvo procesu atbalstu plīst olšūnas aploksnē un izslīd no aploksnes (izšķilšanās). Vissvarīgākais trofoblastu uzdevums tagad ir nidācija, blastocistas implantācijas sarežģītais process dzemdes gļotādas epitēlijā ar mērķi agrīnā savienojumā ar asins piegādi.

Pirmajā blastoģenēzes fāzē šūnas ir visvarenas, un teorētiski tās var diferencēt jebkuras audu šūnas. Tam ir priekšrocība, ka, ja rodas dalīšanas problēmas, tās var pārņemt jebkuras citas šūnas funkciju, tāpēc kļūdas dalīšanas laikā parasti izlabo pašas. Tuvojoties blastoģenēzes beigām, embrija sprādziens pārtapa par divlapu dīgļlapu. Tas nozīmē, ka abu dīgļlapu šūnas pakāpeniski zaudē visvarenību, attīstību, kas turpinās turpmākās embrioģenēzes laikā.

Slimības un kaites

Blastoģenēzes pirmajā posmā pirms implantācijas blastomērs ir salīdzinoši aizsargāts no ārējas toksiskas vai hormonālas ietekmes. Šajā gandrīz pašpietiekamajā posmā radušās problēmas, kuras ir apkopotas ar terminu blastopātija, lielākoties rodas kļūdu dēļ daudzajās notiekošajās mitozēs. Šajā attīstības posmā tiek piemērots princips “viss vai nekas”. Vai nu blastomeri paši var labot defektu, vai arī blastomeri mirst ar sekojošu noraidījumu.

Tomēr ļoti retos gadījumos ar nepilnīgu šūnu atdalīšanu pēc mitozes var veidoties simetriskas dubultās kroplības, kuras netiek labotas un nerada atgrūšanas reakcijas. No tā var attīstīties Siāmas dvīņu sistēma.

Līdz šim biežākā blastoģenēzes problēma ir ārpusdzemdes vai ārpusdzemdes grūtniecība, kas vairumā gadījumu attīstās olvados kā ārpusdzemdes grūtniecība. Ja blastomēru migrācija no olvadiem uz dzemdi tiek kavēta, tie var nonākt olvados un izraisīt ārpusdzemdes grūtniecības iestāšanos. Ir daudz iemeslu, kas var novērst apaugļotās olšūnas nokļūšanu dzemdē. Piemēram, bakteriālās infekcijas var traucēt olvadu izliektā epitēlija darbību vai var būt ģenētiski noteiktas malformācijas. Parasti ārpusdzemdes grūtniecība izraisa atgrūšanas reakcijas, kuru dēļ blastomēri mirst un izraisa abortu, agrīnu abortu. Daudzos gadījumos process paliek gandrīz nepamanīts.