Bleomicīns ir glikopeptīdu grupas antibiotika ar citostatiskām īpašībām. To lieto plakanšūnu karcinomas, Hodžkina un ne-Hodžkina limfomas, sēklinieku audzēju un ļaundabīgu pleiras izsvīdumu gadījumos. Īpašas blakusparādības bleomicīna terapijas laikā, īpaši ar pārdozēšanu, ir plaušu fibroze un ādas bojājumi.
Kas ir bleomicīns?
Zāles bleomicīns ir citostatiskas zāles, kas sabojā cilvēka DNS, sadalot DNS virkni. Bleomicīna maisījumā ir divi strukturāli līdzīgi glikopeptīdi, atvasinājumi bleomicīns A2 un B2, bet atvasinājuma A2 īpatsvars ir lielāks par 55–70%.
Aktīvo sastāvdaļu iegūst no Actinomycete Streptomyces verticillus, kas nozīmē, ka tā pieder antibiotiku grupai.
Farmakoloģiskā iedarbība uz ķermeni un orgāniem
Atkarībā no slimības, bleomicīnu ievada intravenozi (caur vēnu), intramuskulāri (muskuļos) vai intrapleuralāli (krūškurvja dobumā). Pēc intravenozas zāļu ievadīšanas asins plazmā notiek strauja eliminācija, kas notiek divfāziski. Pusperiods sākotnēji ir 24 minūtes, pēc tam palielinās līdz 2 līdz 4 stundām.
Vielu inaktivē hidrolāzes un citas zemmolekulāras olbaltumvielu frakcijas, kas galvenokārt atrodamas asins plazmā, bet arī aknās. Tomēr šīs hidrolīzes mazākā mērā notiek plaušās un ādā. Bleomicīns galu galā izdalās caur nierēm, bet to nevar noņemt ar dialīzes palīdzību.
Superoksīda radikālo anjonu veidošanās ir galvenais bleomicīna darbības mehānisms. Šūnā tas veido bleomicīna-dzelzs (II) kompleksu ar dzelzs (II) joniem, kas noved pie interkalācijas (uzglabāšanas) DNS. Turklāt molekulārais skābeklis saistās ar dzelzs (II) jonu, tādējādi atbrīvojot skābekli ar elektronu. Bleomicīns tiek aktivizēts, veidojot bleomicīna dzelzs (III) kompleksu, un tajā pašā laikā veidojas superoksīda radikāļu joni. Superoksīda radikāļu joni rada hidroksilradikāļus (OH-), kuru dēļ DNS spirālē notiek vienas virknes pārrāvumi. Ja devu palielina, notiek dubultā virknes pārtraukumi. Šūnu cikls tiek īpaši izbeigts G2 fāzē (t.i., īsi pirms faktiskās šūnu dalīšanās fāzes), tāpēc hromosomas tiek pārvietotas (atrašanās vietas maiņa). Tā kā bleomicīns principā var darboties visās ķermeņa šūnās, ārstēšanas laikā nevar izslēgt nevēlamu mutagēnu efektu citos orgānos.
Genomu var sabojāt arī ar bleomicīna terapiju, tāpēc vīriešiem nevajadzētu būt tēviem bērniem līdz 6 mēnešiem pēc šādas terapijas. Pirms terapijas uzsākšanas jāapsver spermas saglabāšana, jo tas var izraisīt pastāvīgu neauglību. Terapijas laikā sievietēm nevajadzētu iestāties grūtniecība.
Lietošana medicīnā un lietošana ārstēšanai un profilaksei
Bleomicīnu galvenokārt lieto kombinācijā ar citām ķīmijterapijas zālēm. Lietošanas jomas ir galvas, kakla, ārējo dzimumorgānu un dzemdes kakla plakanšūnu karcinomas, kā arī sēklinieku audzēji.
Turklāt zāles ordinē Hodžkina limfomas sākuma stadijās un pieaugušajiem ar ne-Hodžkina limfomām ar mērenu vai smagu ļaundabīgo audzēju pakāpi. Kā monoterapiju bleomicīnu lieto paliatīvi ļaundabīgu (ļaundabīgu) pleiras izsvīdumu gadījumos.
Riski un blakusparādības
Pirms pirmās bleomicīna lietošanas jāievada 1 mg testa deva, un pacients jānovēro vismaz 4 stundas, lai izslēgtu nopietnas tūlītējas reakcijas. Īpaši smagas alerģiskas reakcijas baidās no limfomas pacientiem un var izraisīt smagus drudža uzbrukumus ar letālām sekām.
Parasti var rasties šādas blakusparādības: slikta dūša, vemšana, stomatīts (mutes gļotādas iekaisums), apetītes zudums, locītavu un muskuļu sāpes, kā arī drebuļi un paaugstināts drudzis.
It īpaši bleomicīna toksicitāte galvenokārt ietekmē plaušas un ādu. Īpaša un nopietna bleomicīna blakusparādība ir plaušu fibroze, kas var attīstīties no hroniskas pneimonijas. Var rasties plaušu fibroze, īpaši, ja kopējā deva pārsniedz 300 mg, tāpēc tā ir devu ierobežojoša. Iepriekšēja plaušu vai krūškurvja apstarošana, palielināta skābekļa ievadīšana bleomicīna terapijas laikā un vecāka par 70 gadiem vecums arī palielina plaušu fibrozes risku.
Ir arī toksicitāte ādai hiperkeratozes, ādas lobīšanās un čūlu veidā. Šo blakusparādību, visticamāk, izraisa samazinājusies bleomicīna hidrolāzes aktivitāte, kas aktivizē zāles. Bleomicīnu nedrīkst lietot zīdīšanas laikā. Grūtniecības laikā to var lietot tikai tad, ja pacients ir dzīvībai bīstamā stāvoklī. Tas var sabojāt nedzimušo bērnu.
Akūtas pneimonijas, smagas plaušu disfunkcijas, iepriekš apstarotu plaušu, kā arī aknu un nieru disfunkcijas gadījumā ir stingri jānorāda, jo ievērojami palielinās risks ciest no nopietnām blakusparādībām.
Blamomicīna terapijas laikā nedrīkst ievadīt dzīvas vakcīnas, jo tas var izraisīt nopietnu infekcijas slimību. Turklāt antivielu veidošanos un tādējādi mirušo vakcīnu efektivitāti, piemēram, kā daļu no ikgadējās gripas vakcinācijas, var samazināt, izmantojot citostatisko terapiju.
.jpg)
