Sviestskābe

Tam ir caurstrāvojoša vemšanas smaka, un noziedzīgās personas uzbrukumam izmanto savu smaku un kodīgo efektu. Tomēr mūsu gremošanas sistēmā Sviestskābe svarīga funkcija, un tā ir arī vērtīga zāļu un ķīmijas izejviela.

Kas ir sviestskābe?

Nosaukums sviestskābe ir triviālais nosaukums Butānskābe. Tas pieder pie monokarbonskābēm un ir vienkāršākā taukskābe no visām. Tās ķīmiskā formula ir C4H8O2, tāpēc tās molekulas sastāv no četriem oglekļa, astoņiem ūdeņraža un diviem skābekļa atomiem. Šķidrums, kas istabas temperatūrā ir bezkrāsains un nedaudz eļļains, šķīst ūdenī un spēcīgi kairina gļotādas.

Cilvēki un dzīvnieki to caurstrāvojošo smaku uztver pat vismazākajā koncentrācijā. Mēs to uztveram kā puves pazīmi un tāpēc negatīvu. Dabā sviestskābe veidojas organisko vielu mikrobu sadalīšanās laikā, izmantojot tā saucamo sviestskābes fermentāciju. Pie mīnus 5 grādiem pēc Celsija tā kušanas temperatūra ir zemāka nekā ūdenim, un tā viršanas temperatūra ir 163 grādi pēc Celsija. Ķīmijā butānskābes sāļus un esterus sauc par butirātiem vai butanoaātiem.

Funkcija, efekts un uzdevumi

Nav veselīgas zarnu gļotādas bez sviestskābes - šajā sadaļā apkopoti dažādie darbības mehānismi, kādos kairinošais šķidrums ir iesaistīts cilvēka organismā.

Augšējais šūnu slānis mūsu zarnu iekšpusē, tā sauktais zarnu epitēlijs, ir atbildīgs par gļotu sekrēcijas procesiem un barības vielu uzsūkšanos no zarnām. Sviestskābe un tās atvasinājumi ir galvenie enerģijas avoti šim svarīgajam zarnu epitēlijam. Zarnu gļotādas metabolisms var optimāli darboties tikai tad, ja tā līmenis zarnu vidē ir pietiekami augsts. Sviestskābe stimulē zarnu kustību, aizsargā zarnu un veicina šūnu augšanu, bet galvenokārt - asinsvadu augšanu zarnu sienā.

Turklāt tas stiprina savienojumu starp atsevišķām šūnām zarnu sienā, tādējādi novēršot zarnu floras iekļūšanu epitēlijā un tādējādi neitralizējot iekaisuma procesu attīstību. Teoriju, ka skābei vajadzētu pat aizsargāt pret resnās zarnas vēzi, pašlaik atbalsta arvien vairāk pētījumu.

Izglītība, sastopamība, īpašības un optimālās vērtības

Cilvēka organismā sviestskābe tiek ražota zarnu florā, precīzāk resnajā zarnā. Prebiotiskie ogļhidrāti, kurus mūsu kuņģis nevar sagremot ar saviem gremošanas fermentiem, šeit nonāk nesagremoti, un tos apstrādā zarnu baktērijas (ieskaitot Faecalibacterium prausnitzii).

Šis process atbilst jau pieminētajai sviestskābes fermentācijai, un šajā gadījumā tiek ražota sviestskābe. Ja tas ir pieejams pietiekamā daudzumā, pH līmenis zarnās pāriet skābju diapazonā. Salmonellai un citiem patogēniem šajā vidē ir grūti izdzīvot, un mūsu zarnām ir vieglāk palikt veseliem. Ja skābei šeit ir pozitīva ietekme, citur tā ir negatīvāka: Tā rodas mutes gļotādā un cilvēka ķermeņa sviedros un ir kopīgi atbildīga par nepatīkamo smaku abās vietās.

Cīnoties ar dzimumzīmēm, dzimumzīmēm un citiem dārza kaitēkļiem, dārznieki un zemnieki izmanto tieši šo īpašumu: dzīvniekiem arī nepatīk smaka un bēg. Un pretēji, ērcēm un citiem kukaiņiem ir raksturīga sviestskābes smarža: tieši ar to palīdzību viņi lokalizē savus potenciālos "upurus".

Starp citu, butānskābe un tās (daudz patīkamāk smaržojošie) esteri tiek izmantoti zāļu, ādas kopšanas kosmētikas, smaržu un liķieru ražošanā. Atsevišķi skābes savienojumi ir nepieciešami celulozes butirāta, īpaši laika apstākļu un triecienizturīgas plastmasas, ražošanai.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un traucējumi

Ja sviestskābes līmenis pazeminās mūsu zarnās, zarnu gļotāda var patoloģiski mainīties. Palielinās resnās zarnas vēža vai zarnu iekaisuma slimību, piemēram, Krona slimības, attīstības risks.

Pacientiem, kuri jau cieš no šādām slimībām, zarnu florā tika konstatēts dažreiz ievērojami samazināts sviestskābes daudzums. Mūsu uzturs ievērojami ietekmē to, cik daudz butānskābes tiek ražots mūsu zarnās. Jo īpaši pārtikas produkti, kas bagāti ar šķiedrvielām, un tie, kas satur daudz cietes, veicina to ražošanu un var neitralizēt līmeņa pazemināšanos.

Tikpat svarīga kā sviestskābe ir mūsu organismam tur, kur tā pieder, tā var kļūt bīstama, ja mēs ar to saskaramies no ārpuses. Šeit var rasties nopietnas veselības problēmas. Vislielākās briesmas rodas, ieelpojot skābi vai nonākot saskarē ar ādu, jo pat vismazākajiem tās daudzumiem ir spēcīga kodīga iedarbība. Ilgstoša to tvaiku ieelpošana augstākās koncentrācijās var tik spēcīgi kairināt elpceļus, ka tas var izraisīt nelabumu, vemšanu, galvassāpes, reiboni un pat ģīboni. Vardarbīgs, sauss klepus var būt sekas, kā arī bronhu un plaušu audu bojājumi.

Ja ilgstoši esat pakļauts tvaikiem, kas nav aizsargāti, jūs pat varat attīstīt plaušu edēmu. Kontakts ar ādu ar sviestskābi bieži izraisa mērenu kairinājumu, kas atgādina alerģisku ādas reakciju. Gāzes, kas izplūst no skābes, arī kairina acis, kas liek tām dzelt un ūdeni. Neskatoties uz visu, saskaņā ar pašreizējo Rīkojumu par bīstamām vielām sviestskābe nav klasificēta kā akūti toksiska. Īpaši nepatīkamās smakas dēļ jūs to pamanīsit koncentrācijā, kurai nav toksikoloģiskas nozīmes, un jūs varat no tās izvairīties savlaicīgi. Sviestskābes neitralizācija ir sarežģīta, un tā ir ekspertu rokās.