Pagarināmība

Locītavu kustīgums ir atkarīgs no apmācības līmeņa un Pagarināmība dažāda veida audi. To būtiski ietekmē sports un ikdienas vingrošanas aktivitātes.

Kāda ir paplašināmība?

Termins elastība apraksta audu iespējas reaģēt uz garuma izmaiņām ar pretestību. Šī spēja ir ļoti atšķirīga atkarībā no audu sastāva. Par spēju stiept un paplašināties ir atbildīgas dažādas balsta un kustību aparāta, ādas un iekšējo orgānu struktūras. Atkarībā no funkcijas tie var būt fascija, saites, muskuļi, cīpslas, locītavu kapsulas vai citi saistīti audu veidi.

Saistaudu komponentu funkcionalitāti nosaka pamatvielas sastāvs, kas satur noteiktas šķiedru un šķidro vielu proporcijas. Šo elementu proporcija ir ģenētiski nosliece un nosaka viskoelastīgās īpašības un tādējādi audu elastību. Kvantitatīva pāreja uz šķidro pusi samazina izturību pret stiepšanās stimuliem, savukārt palielinās, ja ir salīdzinoši vairāk šķiedru.

Lentes ar salīdzinoši lielo kolagēna šķiedru īpatsvaru fizioloģiskajā stāvoklī ir tikai nedaudz izstiepjamas. Tas pats attiecas uz locītavas kapsulas ārējo slāni. Cīpslas un fascijas satur salīdzinoši elastīgākas šķiedras, kas ļauj īslaicīgi palielināt garumu, kad tās izstiepj, bet to savilkšanās spēki ātri apvērš. Pati muskuļa garumu var mainīt tikai ar kontrakcijām noteiktā ietvarā. Saraušanās elementi nav elastīgi un tāpēc nav izstiepjami.

Funkcija un uzdevums

Visu iesaistīto audu veidu kopējā elastība nosaka locītavu un visa ķermeņa kustīgumu. Ar kustībām ikdienā, bet jo īpaši sportā, kustību amplitūdai var būt liela ietekme uz kustību kvalitāti un spēka attīstību. Piemēram, daudzos sporta veidos kustība atpakaļgaitā ir svarīgs komponents optimālai enerģijas attīstībai startā un maksimālajam paātrinājuma attālumam. Sākotnējais spēks rodas ne tikai no aktīvās muskulatūras kontrakcijas, bet arī tiek barots no kinētiskās enerģijas, kas radusies, iepriekš izstiepjot cīpslas, fasciju un locītavu kapsulas. Abu komponentu īpašības ir noteicošais veiktspējas faktors.

Tajā pašā laikā tas kustību padara efektīvāku, jo ir nepieciešama mazāk aktīva spēka attīstība. Traumu risks ir samazināts, jo paātrinājums netiek priekšlaicīgi pārnests uz bremzēšanas audiem vai citām locītavām un ķermeņa zonām. Tas pats princips attiecas arī uz elpošanu. Ieelpojot, krūšu kurvja un plaušu audi ir izstiepti. Iegūtais ievilkšanas spēks ir pilnībā atbildīgs par krūšu kurvja atgriešanos mierīgas izelpas laikā.

Elastības uzlabošanos var panākt ar piemērotām fiziskām aktivitātēm, īpaši bērniem un pusaudžiem, jo ​​saistaudos joprojām ir salīdzinoši liels skaits elastīgo šķiedru.

Pieaugušā vecumā apmācība, lai iegūtu garumu, ir daudz grūtāka, jo ir mainījies audu sastāvs. Īslaicīgas mobilitātes izmaiņas vienmēr var sasniegt ar stiepšanās vingrinājumiem, bet ilgtermiņa panākumus - tikai ar regulāru un pielāgotu apmācību. Stiepšanās veidam un uzklāšanas laikam ir liela nozīme šo pasākumu efektivitātē, īpaši sportā.

Statiskā stiepšanās, kas pazīstama arī kā stiepšanās, joprojām ir ļoti populārs sporta veida garuma treniņš, lai gan sporta zinātnes pētījumi jau sen ir parādījuši, ka dinamiskāki stiepšanās veidi ir efektīvāki. Jebkura veida stiepšanās pirms sportiskām aktivitātēm, kurām nepieciešams spēks, ātrums vai ātrums, ir neproduktīva. Tam ir veiktspēju samazinoša iedarbība, jo ar iepriekšēju stiepšanu netiek sasniegta tik liela kinētiskā enerģija. Īpašs iesildīšanās ir ļoti svarīgs pirms izturības spēka, stiepšanās vingrinājumi nav nepieciešami.

Bieži joprojām zinātniski tiek atspēkots viedoklis, ka regulāra stiepšanās samazina strādājošo muskuļu jutīgumu pret ievainojumiem. Tomēr ir svarīgi uzmanīgi uzsildīt muskuļus, veicot vingrinājumus.

Slimības un kaites

Vesela virkne slimību ir tāda procesa rezultāts, kura pamatā ir audu sastāva izmaiņas un kas dažos gadījumos ievērojami ierobežo spēju izstiepties. Vai nu samazinot šķidruma daudzumu pamatvielā, vai arī palielinot kolagēna šķiedru ražošanu, mainās kvantitatīvās attiecības. Kolagēna šķiedras pārvietojas tuvāk viena otrai, un ūdeņraža saites veidojas spontāni, kas padara audus savstarpēji saistītus un mazāk elastīgus. Šis process noteiktā laika posmā ir atgriezenisks, jo tiltus joprojām var atslābt, bet ne vēlāk, jo fiksētie disulfīdu tilti izraisa muskuļu audu strukturālas kontraktūras, dažreiz ar ievērojamiem pārvietošanās ierobežojumiem.

Šādi traucējumi muskuļu un skeleta sistēmā rodas locītavu imobilizācijas vai vispārējas nekustības rezultātā. Neskatoties uz dažādiem cēloņiem, šī procesa pamatā ir arī dažādu veidu šķiedras. Plaušu fibrozi ierosina, piemēram, toksīni, ar kuriem ilgstoši saskaras skartie cilvēki. Lēnām progresējoša plaušu audu elastības samazināšanās būtiski ietekmē elpošanas funkciju.

Dupuytren kontraktūra ir fibromatoze, kuras cēlonis vēl nav noskaidrots. Patoloģisko procesu dēļ plaukstas saistaudu cīpslu plāksne ir sacietējusi un arvien vairāk zaudē savu elastību. Slimībai progresējot, ar to savienotie pirksti, īpaši gredzens un mazie pirksti, tiek pievilkti pie plaukstas un kļūst nekustīgi.

Kapsulas saraušanos, kas rodas pēc traumām vai operācijas, var arī izskaidrot, izmantojot aprakstīto procesu. Īpaša šīs slimības forma ir tā sauktais sasalušais plecs (sasalušais plecs), kurā plecu locītavā ir masveidīgs kustību ierobežojums, jo locītavas kapsula ir ievērojami samazināta. Process ir ļoti izturīgs pret jebkāda veida terapiju.

Visi ievainojumi, kas saistīti ar audu iznīcināšanu, tiek laboti kā daļa no brūču sadzīšanas procesa. Rezultātā iegūtie rētaudi ir ievērojami mazāk elastīgi nekā veselīgie. Tā nav problēma ar mazām rētām, bet lieli rētu laukumi, piemēram, apdegumu izraisīti, var izraisīt ievērojamu mobilitātes trūkumu.

Vingrošanas aktivitātes lielā mērā ietekmē dažādu audu elastību. Daudzi pediatri un sporta skolotāji mūsdienās sūdzas, ka bērni un pusaudži ir daudz nekustīgāki nekā agrāk. Tam noteikti ir sakars ar mainīto vingrinājumu un brīvā laika pavadīšanas veidu. No tā izrietošos mobilitātes traucējumus nevar pilnībā novērst pieaugušā vecumā, vai arī tos var novērst tikai ar lielām pūlēm.