Antikoagulanti

Antikoagulanti, asinis plānāks, kas medicīnā pazīstams arī kā Antikoagulācija zināms, ka neitralizē asins recēšanu. Zāles lieto, lai novērstu asinsvadu oklūziju. Asins recekļu izšķīdināšanai ir piemēroti arī dažādi antikoagulanti.

Kas ir antikoagulanti?

Antikoagulanti ir zāļu grupa, kas novērš asiņu salipšanu, samazinot šo "recēšanas procesu". Divu atšķirīgo darbības mehānismu dēļ antikoagulantiem tiek izmantoti divi tehniski termini:

1) antikoagulanti: Iedarbība notiek uz olbaltumvielām šķidrumā Asins procentuālais daudzums (asins plazmā)

2) antiagreganti: Efekts notiek uz Trombocītu (trombocītu) virsma

Daži zinātnieki noraida divu klašu konceptuālo nošķiršanu un uzskata trombocītu agregācijas inhibitorus tikai kā antikoagulantu apakšgrupu. Tam ir jēga, jo iegūtais efekts ir vienāds: abi galu galā novērš asins recekļu ("trombu") veidošanos traukos.

Tāpēc populārs ir arī Asins atšķaidītāji runa. Šis termins nav pilnīgi pareizs, taču tas vienmēr nozīmē to pašu, ko termins antikoagulants.

Pielietojums, efekts un lietošana

Antikoagulanti lielākoties tiek izmantoti dažādu asinsrites slimību profilaksē. Medikaments ir paredzēts, lai riska pacientiem izvairītos no trombu un emboliju (asinsvadu oklūziju) veidošanās. Uzmanības centrā ir sirdslēkmes un insulti, kā arī plaušu embolijas.

Cilvēki ar arteriosklerozi pieder apdraudētajai grupai, jo asinsvadu nogulsnes var izraisīt asins recēšanu. Otra indikācija ir sirds aritmijas, īpaši priekškambaru mirdzēšana. Tendence sarecēt rada šo klīnisko ainu priekšteča "asins baseinā". Insulti notiek biežāk, neņemot antikoagulantus.

Stenokardija ir arī antikoagulantu lietošanas joma, kas jāievada arī pēc miokarda infarkta. Cilvēkiem ar ģenētiski palielinātu tieksmi uz trombu vajadzētu lietot arī antikoagulantus. Antikoagulanti ir arī obligāti medikamenti pēc operācijas, ja pacients ilgstoši atrodas gultā.

Heparīni ir antikoagulanti, kas ir piemēroti pat akūta tromba izšķīdināšanai. Šīs zāles ir svarīga ārkārtas intervence sirdslēkmes un citu emboliju gadījumos, kā arī asinsvadu sašaurināšanās gadījumā. Heparīnus var ievadīt tikai infūzijas veidā.

Asins sarecēšana ir jānovērš arī asins pagatavojumos vai asins paraugos. Turklāt asins apstrādei ar aparātu ir nepieciešami pretpasākumi trombu veidošanās gadījumā. Tas attiecas uz asiņu mazgāšanu (dialīzi) un “ekstrakorporālo cirkulāciju” (sirds-plaušu aparātu). Šeit būtiska ir arī antikoagulantu lietošana.

Augu, dabiski un farmaceitiski antikoagulanti

Antikoagulanti sāciet dažādos koagulācijas procesa punktos. Koagulācija (asins recēšana) ir sarežģīta bioķīmiska ķēdes reakcija, kurā ir iesaistīti vairāki proteīni, kā arī K vitamīns un kalcijs. Kumarīni ir augu izcelsmes sastāvdaļas, kas bloķē K vitamīna iedarbību. Plaši pazīstamais Marcumar pieder šai antikoagulantu grupai, kuras modelis ir woodruff sastāvdaļa un tiek sintētiski ražots modificētā formā.

Citi antikoagulanti saista kalciju un tādējādi pārtrauc asins recēšanas ķēdes reakciju. Tas ietver, piemēram, citrātu (citronskābes sāli), ko izmanto dialīzē.

Daži antikoagulanti ir dzīvnieku metabolisma aktīvās sastāvdaļas. Hirudīnu agrāk ieguva no dēles ("Hirudo"), bet tagad to ražo, izmantojot gēnu inženieriju. Ārsti proteīnu lieto parenterāli (infūzijas veidā), efekts izpaužas kā koagulācijas faktora trombīna bloķēšana. Zarnas nevar absorbēt arī heparīnus, tāpēc to ievada tikai injekcijas vai infūzijas veidā.

Farmaceitisko izstrādājumu ražotāji joprojām izdala cukurveidīgās vielas no cūku zarnām. Heparīni bloķē dažādus antitrombīnu grupas koagulācijas faktorus. Citi pilnīgi sintētiski antikoagulanti ietekmē citus plazmas faktorus, kas ir iesaistīti asins recēšanā.

Prettrombocītu līdzeklis ir aspirīns. Zāles novērš trombocītu salipšanu kopā, un to pamatā ir modelis augu valstībā. Salicīns ir viela, kas atrodama vītolu mizā (Salix: latīņu: "vītols"). Sintētiski izgatavoti preparāti satur acetilsalicilskābi un ir arī antikoagulanti.

Riski un blakusparādības

Antikoagulanti nomāc arī fizioloģiski svarīgo brūces slēgšanu. Pat vismazākie ievainojumi rada asiņošanas risku, kuru ir grūti apturēt, un šī ietekme ir īpaši kritiska nelaimes gadījumos.

Asiņošanas riska dēļ pirms operācijas antikoagulanti ir jāpārtrauc. No otras puses, pārdozēšana var izraisīt iekšēju asiņošanu. Kumarīniem ir nedaudz kaitīga ietekme uz aknām, savukārt heparīni var samazināt trombocītu veidošanos.

Aspirīns, ja to lieto pārmērīgi, ir atbildīgs par kuņģa čūlu un pat kuņģa perforāciju. Nieru un aknu bojājumi ir arī iespējamās zāļu sekas. Retas blakusparādības ir daudz visā antikoagulantu spektrā, un tās ir atspoguļotas antikoagulantu lietošanas instrukcijās.