Līdzsvara izjūta

No Līdzsvara izjūta tiek izmantots orientācijai trīsdimensiju telpā, ķermeņa stāvokļa noteikšanai telpā, ieskaitot ekstremitātes, un sarežģītu kustību secību koordinēšanai.

Līdzsvara izjūta galvenokārt rodas no tiešām atgriezeniskās saites no pārējiem vestibulārajiem orgāniem iekšējā ausī, un līdzsvara izjūtu ietekmē tūkstošiem proprioceptoru muskuļos, cīpslās un saitēs. Arī vizuālajai atgriezeniskajai saitei ir spēcīga ietekme, un tā var īsā laikā pat “ignorēt” vestibulāros stimulus.

Kāda ir līdzsvara izjūta?

Līdzsvarotības sajūtu galvenokārt baro ar tiešu atgriezenisko saiti no pārējiem vestibulārajiem orgāniem iekšējā ausī.

Stingri sakot, līdzsvara izjūta ietver sarežģītu, saliktu maņu uztveri, kas balstīta ne tikai uz atgriezenisko saiti no viena maņu vai sensora orgāna, bet arī uz smadzeņu savienoto vestibulāro orgānu sensoru ziņojumiem, daudzajiem proprioceptoriem un acīm, kas atrodas visos muskuļos, saitēs un cīpslās. Arī dzirdes iespaidi un ādas pieskāriena izjūta var būt nozīme un dot ieguldījumu.

Pirmkārt, tomēr jāpiemin pāra vestibulārā aparāta vai līdzsvara orgāni iekšējā ausī. Tos veido trīs pusapaļi kanāli, kas ir perpendikulāri viens otram, un divi otolīta orgāni. Vestibulārā aparāta orgāni ir jutīgi pret rotācijas un lineārajiem paātrinājumiem, kurus pārvērš nervu impulsos un caur vestibulārā aparāta nervu nodod smadzenēm, kas ziņojumus apstrādā kopā ar citiem ievadiem.

Katrs pusloka kanāls ir specializējies vienā no trim iespējamiem griešanās paātrinājumiem ap vertikālo, šķērsvirziena vai garenisko asi, savukārt trīs iespējamajiem lineārā paātrinājuma virzieniem uz priekšu / atpakaļ, uz sāniem pa kreisi / pa labi un uz augšu / uz leju ir pieejami tikai divi otolīta orgāni sacculus un utriculus. .

Smaguma spēks atbilst lineāram paātrinājumam, kas vienmēr ir vērsts uz zemes centru, un tam ir svarīga loma ķermeņa izlīdzināšanā.

Funkcija un uzdevums

Evolūcijas izteiksmē līdzsvara izjūtas uzdevums ir iespējot un atvieglot sarežģītus kustības procesus, piemēram, staigāšanu vertikāli, lēkšanu, skriešanu un filiālēs karāšanos, kā arī līdzsvarot, ja nepieciešams, arī tumsā, t.i., pilnīgi neredzot.

Sarežģītās kustību secības lielākoties nav iedzimtas, bet tiek iegūtas prakses laikā. Piemēram, mazulim ir nepieciešams ilgs laiks, lai droši apgūtu stāvus. Lai to panāktu, apgūstot, ir priekšrocība, ka var iemācīties arī citus sarežģītus kustības modeļus, piemēram, braukšanu ar divriteņiem vai pat ar velosipēdu, automašīnas vadīšanu un lidmašīnas vadīšanu.

Apgūtie kustību paraugi tiek saglabāti daudzsensorajā kustības atmiņā, un pēc tam tos var izsaukt pēc vajadzības un pat gandrīz neapzināti - gandrīz automātiski. Pēc noteikta apjoma prakses cilvēkiem vairs nav jākoncentrējas uz riteņbraukšanu, bet viņi var tērzēt un atpūsties uz sāniem.

Kaut arī ir iespējams staigāt taisnā telpā pilnīgā tumsā vai ar aizvērtām acīm, vairs nav laba kontrole pār to, kādā virzienā mēs staigājam. Parasti pietiek ar dažām sekundēm, lai novērotu novirzi no taisnās līnijas. Novirze parasti rodas tāpēc, ka mēs lēnām griežamies riņķos.

Vestibulārā aparāta atgriezeniskajai saitei ir liela priekšrocība, ka tā ir ļoti ātra, ievērojami ātrāka nekā vizuālie iespaidi caur centrālo redzamības lauku, un tāpēc tā ir ļoti piemērota kā ieeja sarežģītu kustību secību koordinēšanai un kontrolei.

Tomēr viņu lielākais trūkums ir tāds, ka pēc spēcīgāka paātrinājuma vai palēninājuma viņi īslaicīgi izstaro nepatiesus impulsus, jo inerces dēļ endolimfs pusloka kanālos vai otolīta orgānos joprojām ir kustībā.

Tas ir efekts, ko daiļslidotāji vai dejotāji piedzīvo, pēkšņi pārtraucot pirueti. Īsu dezorientāciju ar atpaliekošu griešanās sajūtu var labot, fiksējot vidi sekundes daļās, jo smadzenes izmanto vizuālo iespaidu, lai nomāktu vestibulārā aparāta “nepareizo” leņķisko impulsu.

Un otrādi, smadzenes var, piemēram, B. iestatiet arī trūkstošos vestibulārā aparāta stimulus, ja acs rāda situāciju, kurā jānotiek paātrinājumam, bet tāds nav pieejams. Tāpēc pieredzējuši piloti noteikti var sajust paātrinājumu lidojuma simulatorā ar labu redzamības sistēmu bez pārvietošanās, paātrinoties pacelšanās laikā (vilces ilūzija).

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Balance Zāles līdzsvara traucējumiem un reiboņiem

Slimības un kaites

Visizplatītākā līdzsvara izjūtas problēma ir kinetoze, pazīstama arī kā ceļošana, jūras vai simulatora slimības, kas ir tikai īslaicīga parādība un izpaužas vieglā formā kā savārgums vai smagākā formā kā smaga nelabums un vemšana.

Kinetoze, ļoti iespējams, ir saistīta ar sensoru konfliktiem starp atsevišķiem sensoriem, t.i., starp redzi, vestibulārā aparāta iespaidiem un propriocepcijas ziņojumiem. Tas nozīmē arī to, ka, piemēram, acis signalizē par noteiktām situācijām, kuras parasti apvieno ar vestibulārā aparāta stimuliem, bet kuras vispār nenotiek, piemēram, nekustīgas braukšanas vai lidojuma simulatorā. Tas noteikti var notikt ar pieredzējušu vizuālo pilotu, kuram nav simulatora pieredzes, lidojot nekustīgā simulatorā.

Vestibulārā aparāta orgānu slimības parasti tiek savienotas pārī ar vertigo un sliktu dūšu, kas var izraisīt vemšanu. Visizplatītākā vestibulārā aparāta rotācijas vertigo forma ir labdabīga paroksizmāla pozicionāla vertigo, ko var izraisīt, piemēram, Menière slimība. Tā ir palielināta šķidruma uzkrāšanās membrānā labirintā, vestibulārā aparāta orgānu sēdeklī.

Nepārtrauktu vertigo ar nelabumu var izraisīt vestibulārais neirīts, vestibulārā nerva iekaisums. Bieži vien simptomus pavada nistagms, neapzināta acu kustība tāda veida robainā formā, kas parasti rodas, pacientam nepārtraukti vērpjot (piemēram, piruete).

Kopumā reiboņu un citu līdzsvara traucējumu rašanās iemesli ir ļoti dažādi. Daudzos gadījumos sirds un asinsvadu slimības, piemēram, augsts asinsspiediens (hipertensija) un zems asinsspiediens (hipotensija), jau izraisa traucējumus līdzsvara izpratnē.