Atbilde pret transplantātu un saimnieku

Atbilde pret transplantātu un saimnieku ir imunoloģiska komplikācija, kas var izraisīt transplantāta noraidīšanu alogēnos transplantātos. Tagad reakciju var kontrolēt, profilaktiski ievadot imūnsupresantus. Pat ja tā, mirstības līmenis mūsdienās joprojām ir desmit procenti.

Kāda ir transplantāta un saimnieka reakcija?

Transplantācijas laikā organisko materiālu no donora transplantē saņēmējam. Ja donors un saņēmējs nav dvīņi, to sauc par alogēnu transplantātu. Saņēmēja audi nav ģenētiski identiski donora audiem. Tāpēc var rasties atgrūšanās.Šādos gadījumos bieži notiek reakcija pret transplantātu vai saimnieku. Faktiski šī reakcija ir viena no visbiežāk sastopamajām transplantācijas komplikācijām.

Tā ir citotoksiska imunoloģiska reakcija, ko transplantācijā implantētās vai transfuzētās imūnās šūnas veic pret saņēmēja organismu. T limfocīti jo īpaši reaģē pret transplantāta saņēmēju. Reakcijas graft versus pret saimnieku burtiskais tulkojums ir reakcija transplantāts pret saimnieku. Tam galvenokārt ir nozīme kaulu smadzeņu transplantācijā un cilmes šūnu terapijā, bet tas tiek novērots arī citu transplantāciju gadījumā. Ir četras reakcijas smaguma pakāpes.

cēloņi

Transplantāta-saimnieka reakcijas cēlonis ir svešu imūno šūnu transplantācija. Imunoloģiskās šūnas ir specializētas šūnas no kaulu smadzenēm, liesas vai limfmezgliem. Šādas šūnas var ietvert, piemēram, transplantātos, un tās var izraisīt šūnu imūnās reakcijas transplantāta saņēmēja organismā.

Reakcijas ietvaros veidojas specifiskas, citotoksiskas T šūnas, kuras ir vērstas pret saimnieku. Komplikācijas, piemēram, transplantāta un saimnieka reakcijas, risks ir atkarīgs no saņēmēja un donora organisma imunoloģiskās saderības. Cilvēka leikocītu antigēns nosaka šo saderību, un tam vajadzētu būt tādam pašam, cik iespējams. Pat tad, kad tiek pārstādīti brāļi un māsas donori ar vienu un to pašu HLA, vairāk nekā trešdaļā gadījumu attīstās viegla vai vidēji smaga transplantāta un saimnieka reakcija.

Reakcijas risku ietekmē arī saņēmēja organisma stabilitāte. Imūns veselīgi saņēmēji pārsūtītās imūnās šūnas parasti sadala bez komplikācijām. Saimnieki ar novājinātu līmeni to nespēj.

Simptomi, kaites un pazīmes

Transplantāta un saimnieka reakcijas simptomi ir atkarīgi no smaguma pakāpes. Personām ar novājinātu imunitāti ir iespējamas tādas nopietnas slimības kā limfātisko orgānu atrofija, kuņģa-zarnu trakta traucējumi un ādas izmaiņas vai kaheksija. Tādējādi transplantāta un saimnieka reakcija var būt pat letāla. Akūta reakcija pret transplantātu vai saimnieku ir reakcija pirmajās nedēļās pēc transplantācijas.

Ādas epitēlija šūnas ietekmē makulopapulāri izsitumi vai eritrodermija. Enterīts bieži attīstās zarnās ar tādām sekām kā caureja vai sāpīgs tenesms izkārnījumos. Aknas vienlaikus reaģē ar dzelti, kas var izraisīt aknu mazspēju. Hroniska transplantāta un saimnieka reakcija sākas tikai pēc aptuveni trim mēnešiem.

Viņu galvenie simptomi ir smagas infekcijas un izmaiņas gļotādā kuņģa-zarnu traktā. Var tikt ietekmētas arī ādas un aknu serozās membrānas. Visu veidu reakcija galvenokārt izpaužas kā ādas, aknu, zarnu vai acu simptomi.

Diagnostika un kurss

Transplantāta-saimnieka reakcijas akūtā forma histoloģiski izpaužas kā limfocītu infiltrācija. Ir arī šūnu bojājumi un šūnu nāve. Šo apstākļu histoloģiskajiem pierādījumiem ir diagnostiska vērtība pēc transplantācijas.

Tā kā simptomi ir samērā tipiski un tieši saistīti ar transplantātu, diagnoze ir samērā vienkārša. Kurss ir atkarīgs no reakcijas smaguma.

Lai gan pašreizējos sasniegumos medicīnai ir iespējas, kas ievērojami samazina transplantāta un saimnieka reakcijas risku, alogēno transplantātu mirstības līmenis imunoloģiskās atgrūšanas dēļ joprojām ir aptuveni desmit procenti.

Komplikācijas

Reakcija pret transplantātu un saimnieku var izraisīt dažādas komplikācijas un sūdzības. Tomēr tālākais kurss ir atkarīgs no slimības smaguma un smaguma pakāpes. Tomēr vairumā gadījumu ir simptomi kuņģī un zarnās. Ādas var ietekmēt arī izmaiņas.

Ja transplantāta pret saimnieku reakcija netiek pienācīgi ārstēta vai netiek ārstēta savlaicīgi, pacients var arī nomirt. Diskomfortu zarnās parasti izraisa zarnu iekaisums. Tas ir saistīts ar smagām sāpēm un caureju. Tas var izraisīt arī pilnīgu aknu mazspēju, izraisot nāvi.

Ārstēšana notiek tikai tad, ja transplantāta un saimnieka reakcija ir dzīvībai bīstams stāvoklis pacientam. Galvenokārt tiek izmantoti medikamenti, un turpmākas komplikācijas nav. Ārstēšanu stingri uzrauga, lai nerastos infekcijas un iekaisumi.

Smagos gadījumos var veikt arī radiāciju. Parasti reakcija pret transplantātu vai saimnieku nesamazina paredzamo dzīves ilgumu, ja to pareizi ārstē. Tomēr iepriekšējā vēža dēļ dzīves ilgums var būt samazināts.

Kad jāiet pie ārsta?

Vairumā gadījumu transplantāta pret saimnieku reakcija tiek diagnosticēta slimnīcā, tāpēc to var ārstēt salīdzinoši ātri. Šī iemesla dēļ papildu diagnoze vairs nav nepieciešama. Ārstēšana ar ārstu ir nepieciešama, ja pēc transplantācijas ir simptomi kuņģī vai zarnās.

Skartās personas cieš no sāpēm defekācijas laikā vai parasti no vēdera sāpēm. Caureja bieži ir norāde uz transplantāta un saimnieka reakciju, tāpēc tā jāpārbauda īpaši pēc transplantācijas.

Simptomi var parādīties arī dažas nedēļas pēc procedūras. Ja simptomi ir pamanāmi, nekavējoties jākonsultējas ar ārstu, kurš ārstē transplantātu, vai slimnīcu. Pēc tam ārstēšanu parasti veic stacionārā, lai izvairītos no aknu mazspējas un līdz ar to attiecīgās personas nāves.

Kopumā nevar paredzēt, vai iznākums būs pozitīvs. Tomēr agrīna diagnostika un ārstēšana pozitīvi ietekmē slimības gaitu.

Ārsti un terapeiti jūsu reģionā

Ārstēšana un terapija

Būtībā vāja reakcija pret transplantātu un saimnieku nav obligāti dzīvībai bīstama, bet vēža gadījumā tā var pat dot labumu saņēmējam un iznīcināt atlikušās vēža šūnas. Tomēr reakcija nedrīkst notikt neapstrādāti vai nekontrolēti.

Terapeitiskie pasākumi pret reakciju pret transplantātu vai saimnieku sastāv no profilakses un faktiskas ārstēšanas. Katrs transplantāta saņēmējs saņem profilaksi. Tas ir paredzēts, lai novērstu reakciju, un tiek iedarbināts pirms transplantācijas.

Tādas narkotikas kā ciklosporīns A un metotreksāts galvenokārt tiek izmantoti profilaksei. Imūnsupresanti, piemēram, kortikosteroīdi, antimetabolīti vai monoklonālas antilimfocītu antivielas, tagad ir transplantāciju standarta profilakse un daudzos gadījumos var novērst vai vismaz kontrolēt imunoloģiski izraisītu atgrūšanu.

Ja, neraugoties uz plašu profilaksi un samērā saderīgu transplantāciju, rodas akūta forma transplantāta versijā pret saimnieku, papildus standartizētajiem imūnsupresantiem tiek ievadītas kortikosteroīdi lielās devās.

Ja, neraugoties uz šo ārstēšanu, uzlabojumu nav, pacients saņem TNF-α antivielu akūto formu. Piemēram, lai novērstu hronisko formu, trombocītu un granulocītu koncentrāti pirms pārliešanas, piemēram, tiek profilaktiski apstaroti. Ja reakcija tomēr notiek, prednizolons vai azatioprīns ir pieejami kā regulējoši medikamenti.

Perspektīva un prognoze

Transplantāta vai saimnieka reakcijas prognoze jānovērtē atkarībā no individuālajiem apstākļiem un attiecīgās personas veselības stāvokļa. Principā orgāna transplantācija katram pacientam rada lielu risku.

Mirstības līmenis transplantāta un saimnieka reakcijas gadījumā ir aptuveni desmit procenti. Lai arī lielam skaitam pacientu nav nozīmīgu transplantācijas traucējumu, komplikācijas un funkcionālie traucējumi var rasties jebkurā laikā.

Ja attiecīgā persona pārtrauc ārstēšanos uz savu atbildību, palielinās arī mirstības līmenis. Prognoze ir saistīta arī ar slimības smagumu. Ja līmenis ir vājš, izredzes uz simptomu atvieglojumu ir labas.

Ar situācijas uzlabošanos bieži vien pietiek ar medikamentu ievadīšanu. Lielāko daļu laika pacientu var atbrīvot no ārstēšanas bez simptomiem. Tomēr joprojām ir jāveic regulāras pārbaudes, lai izmaiņas un novirzes tiktu atpazītas un ārstētas pēc iespējas agrāk.

Ja organisms ar donora ārstēšanas palīdzību pieņem donora orgānu, prognoze ir labvēlīga. Bieži vien laiks ir vajadzīgs pārejai. Ja ķermenis veiksmīgi pārvar pieradināšanas procesu, dzīves ilgums un pacienta dzīves kvalitāte ievērojami palielinās. Turklāt pirms transplantācijas var veikt pasākumus, kas vājina reakciju uz transplantātu un saimnieku.

novēršana

Ņemot vērā pašreizējo medicīnisko stāvokli, transplantāta reakciju pret transplantātu var zināmā mērā novērst ar imūnsupresīvu profilaksi un relatīvi imūnkompensējamu transplantātu izvēli. Tomēr, neraugoties uz medicīnisko attīstību un profilaktiskiem pasākumiem, atbilstošās reakcijas uz transplantātu vēl nevar pilnībā izslēgt.

Pēcaprūpe

Izmantojot atbilstošu profilaksi, bieži var izvairīties no atkārtotas aprūpes, kas saistīta ar transplantāta un saimnieka reakcijām. Šeit donora imūnās šūnas uzbrūk saņēmēja ķermenim, nevis otrādi. Papildus akūtai reakcijai pret transplantātu vai saimniekorganismu ir arī hronisks variants, kam nepieciešama mūža imūnsupresija.

Tā kā tā ir izplatīta alogēnu asins cilmes šūnu vai kaulu smadzeņu transplantācijas sekas, jau pašā sākumā ir jānovērš donora un saņēmēja reakcija. Akūtas transplantāta un saimnieka reakcijas terapija ir atkarīga no tā smaguma pakāpes.

Ja profilaktiskajiem pasākumiem nav bijuši pietiekami rezultāti, mērenas vai smagas transplantāta un saimnieka reakcijas gadījumā tiek sākta sistēmiska imūnsupresīvā terapija ar kortikosteroīdiem. Pacientiem ar pārstādīšanu jebkurā gadījumā nepieciešama uzraudzība mūža garumā. Tas attiecas arī uz pacientiem, kuri ir izdzīvojuši kaulu smadzenes vai cilmes šūnu transplantācijas.

Bieži donora šūnas un transplantētā pacienta gēni neatbilst 100 procentiem. Neraugoties uz visiem piesardzības pasākumiem, individuālu apstākļu dēļ var rasties transplantāta vai saimnieka reakcija. Pacienta vecumam, tāpat kā viņa pamata slimībai, ir nozīme pēcpārbaužu veikšanā vai izdzīvošanas iespējām pēc transplantāta un saimnieka reakcijas.

Visi turpmākie pasākumi attiecas uz pamata slimību, kas var būt dažādos ārstēšanas posmos vai remisijas stadijā. Akūtai transplantāta un saimnieka reakcijai nepieciešama tūlītēja akūta ārstēšana. Tā kā tas var rasties 30 līdz 60 procentos transplantācijas gadījumu, ārstējošie ārsti ir sagatavoti atbilstošajiem simptomiem. Kad rodas šī komplikācija, jūs varat nekavējoties rīkoties.

To var izdarīt pats

Transplantāta pret saimnieku reakcija - īsi sakot - GVHR, vienkārši sakot, ir paša organisma aizsardzības reakcija pret implantētajām šūnām. Diagnozi nosaka ārsts; GVHR pats pacients nevar diagnosticēt. Tomēr, ja pacients spēj sniegt informāciju par savu stāvokli un labsajūtu, pacients var dot ieguldījumu GVHR agrīnā atklāšanā.

GVHR ārstēšanu veic arī ar medicīniskās terapijas palīdzību. Attiecīgais pacients pats nevar palīdzēt. Vairumā gadījumu pacienti pēc orgāna vai muguras smadzeņu transplantācijas tiek intensīvi ārstēti un regulāri tiek pārbaudīti, lai noteiktu iespējamo GVHR. Tikai atsevišķos gadījumos GVHR attīstās vēlāk, kad pacients jau ir atstājis slimnīcu.

Tomēr visiem transplantācijas pacientiem veselīgs dzīvesveids stiprina imūnsistēmu un palīdz uzturēt labu veselību. Tas ietver pilnīgu atteikšanos no nikotīna, alkohola vai narkotikām. Kafiju vajadzētu patērēt tikai mazos un vidējos daudzumos, kā arī jāizvairās no pārmērīga cukura un tauku patēriņa. Fizisko aktivitāšu programma svaigā gaisā, kuras intensitāte jāapspriež ar ārstu, arī var palīdzēt uzlabot jūsu vispārējo stāvokli.