Hematopoēze (asins veidošanās)

Hematopoēze ir tehniskais vārds Asins veidošanās. Tas ir ļoti sarežģīts process, kas galvenokārt notiek kaulu smadzenēs.

Kas ir hematopoēze?

Eritrocīti vai sarkanās asins šūnas ir visizplatītākās šūnas cilvēka asinīs. Cita starpā tie kalpo skābekļa transportēšanai no plaušām uz orgāniem, kauliem un audiem. Eritrocīti padara asinis sarkanas. Noklikšķiniet, lai palielinātu.

Asins veidošanos izmanto, lai apgādātu ķermeni ar asins šūnām. Ir svarīgi, lai tas darbotos nepārtraukti un atbilstoši pašreizējām vajadzībām, lai vienmēr būtu pietiekams skaits.

Dažādām asins šūnām ir atšķirīgs vidējais dzīves ilgums. Eritrocīti, sarkanās asins šūnas, dzīvo apmēram 120 dienas, savukārt trombocīti - trombocīti - dzīvo tikai apmēram 5 līdz 12 dienas. Galu galā veselīga pieauguša cilvēka kaulu smadzenēs katru dienu veidojas miljardiem jaunu asins šūnu.

Hematopoēzes sākumpunkts ir daudzpotenciāla asinsrades cilmes šūna, kurai pēc tam veic šūnu dalīšanu un diferenciāciju, lai tā kļūtu arvien specializētāka. Termins "multipotent" nozīmē, ka visi šūnas joprojām ir atvērti attiecīgajai šūnai, tās tālākais liktenis vēl nav noteikts.

Pirmā svarīgā multipotentās šūnas diferenciācija notiek vai nu mieloīdā, vai limfātiskā prekursora šūnā. Tagad turpmākā attīstība viņai ir noteikta, kas nozīmē, ka viņai ir pieejami tikai daži attīstības varianti.

Funkcija un uzdevums

Lai sākotnējo multipotento cilmes šūnu varētu pārvērst par gatavām asins šūnām, kuras atkarībā no šūnas veida pilda noteiktus ķermeņa uzdevumus, tagad tiek izmantotas dažādas pieejas. Mieloīdā cilmes šūnā ir četras attīstības iespējas. Tas var kļūt par eritrocītu, trombocītu, granulocītu vai monocītu.

Eritrocīti ir sarkanās asins šūnas. Viņi ir atbildīgi par skābekļa un oglekļa dioksīda transportēšanu. To veidošanās procesu sauc par eritropoēzi. Eritropoēzes agrīnākā šūnu stadija ir proerythroblast. Šī ir salīdzinoši liela šūna ar diametru 20 μm un centrālo kodolu. No proerythroblast šūnu dalīšanās veidojas mazāki un mazāki eritroblasti. Viņu šūnu diametrs nepārtraukti samazinās, vienlaikus palielinoties hemoglobīna saturam.

Pēdējā attīstības posmā, kas joprojām notiek kaulu smadzenēs, eritroblasti izvada savus kodolus. Tas pārvērš tos par retikulocītiem. Tos mikroskopiski var atšķirt no gatavajām sarkano asins šūnām ar tā saukto Essentiia granulofilamentosa. To skaits perifērajās asinīs ir proporcionāls tajā laikā notiekošās eritropoēzes pakāpei. Nobriešana eritrocītos notiek galvenokārt liesā.

Trombocītus sauc arī par asins trombocītiem. Viņu funkcija ir aizvērt audu defektus. Tādēļ tiem ir svarīga loma brūču sadzīšanā un asins recēšanu. Trombocitopoēze notiek arī vairākos starpposmos. Detalizēti, tos sauc par hemocytoblastu, megakarioblastu, promegakariocītu un megakariocītu. Visbeidzot, trombocīti tiek nogriezti no megakariocītiem.

Granulocīti kalpo šūnu imūno aizsardzību. To attīstība notiek caur hemocitoblastu, mieloblastu, promielocītu, mielocītu un metamielocītu posmiem. Pēc tam rodas stienim līdzīgs neitrofīlais granulocīts, kas vēlreiz diferencējas par segmentētu neitrofilu granulocītu. Galu galā segmenta kodoli perifērās asinīs veido 45 līdz 70% no visiem leikocītiem.

Limfocīti ir asiņu daļa. Tie pieder pie dabiskajām "slepkavas šūnām", kā arī baltajām asins šūnām, leikocītiem. Attēlā limfocīti iznīcina vēža šūnas. Balts: limfocīti, zaļš: vēža šūnas. Noklikšķiniet, lai palielinātu.

Monocīti attīstās caur hemocitoblastu, monoblastu, promonocītu un monocītu stadijām. Monocīti vispirms cirkulē asinīs, bet pēc tam migrē audos un tur kļūst par makrofāgiem. Tie ir fagocīti, kas fagocitē potenciāli patogēnās vielas un tādējādi padara tos nekaitīgus.

Limfocītu uzdevums ir padarīt infekcijas izraisītājus un paša organisma deģenerētos audus nekaitīgus. Limfopēze, tāpat kā citi hematopoēzes veidi, sākas kaulu smadzenēs. Daži limfocīti tur paliek līdz to attīstības beigām. Tos sauc par B limfocītiem. Citos limfocītos galīgā diferenciācija notiek aizkrūts dziedzerī. Pēc tam tos sauc par T limfocītiem.

Slimības un kaites

Tieši tāpēc, ka hematopoēze ir tik svarīga, lai vienmērīgi darbotos daudzas ķermeņa funkcijas, traucējumi ātri noved pie dažreiz dzīvībai bīstamām slimībām. Anēmija ir viegls traucētu asins veidošanās piemērs. Tā pamatā ir traucēta eritropoēze, ko jo īpaši izraisa tādu substrātu kā B12 vitamīna, dzelzs vai folijskābes trūkums.

Hroniskas infekcijas un reimatiskas slimības var arī izraisīt to, ka eritrocītu veidošanās notiek pārāk lēni, lai atbilstu pašreizējām prasībām. Ir iespējami arī vairāki citi anēmijas cēloņi. Patoloģiski pastiprināta eritropoēze notiek tikai reti. Iemesls tam vairumā gadījumu ir audzēju slimības.

Ja trombocitopēze neatbilst pašreizējai vajadzībai, šo stāvokli sauc par trombocitopēniju. Trūkst trombocītu, kas var būt bīstami, īpaši, ja ir ievainoti. Tad ir asiņošana, ko diez vai var apturēt.

Savukārt pārāk daudz trombocītu tiek saukts par trombocitozi. Tas galvenokārt ir saistīts ar mieloproliferatīvām slimībām, kurās tiek traucēta pati šūnu attīstība. Pagaidu trombocitoze var rasties arī splenektomijas vai lielu asins zaudējumu rezultātā.

Noteikti jāprecizē leikopēnija, t.i., balto šūnu skaita samazināšanās. Tā kā leikocīti veic svarīgus imūnās aizsardzības uzdevumus, pat nelielas infekcijas šajā gadījumā var izvērsties par dzīvībai bīstamiem kursiem. Arī šajā gadījumā iemesls var būt izglītības traucējumi kaulu smadzenēs, taču dažreiz iemesls ir palielināts patēriņš, kas var rasties infekcijas slimības kontekstā. Terapija ir atkarīga no cēloņa. Smagas leikopēnijas gadījumā tiek lietotas antibiotikas un antimycotics, lai atbalstītu novājinātu ķermeņa aizsargspēju.