Cilvēka herpes vīrusi

Cilvēka herpes vīrusi ir saimniekiem raksturīgi vīrusi no Herpesviridae dzimtas, un tie visi ir patogēni cilvēkiem. Papildus saaukstēšanās sāpēm šajā infekcijas grupā galvenokārt ietilpst dzimumorgānu herpes, kuru patogēni visu mūžu paliek saimniekorganismā. Pārmaiņas starp aktīvo un neaktīvo stāvokli ir raksturīgas visu veidu cilvēka herpes vīrusiem.

Kas ir cilvēka herpes vīrusi?

Herpesviridae vīrusu saime sastāv no apvalkotiem vīrusiem ar divpavedienu, lineāru DNS genomu. Individuālie pārstāvji ir vieni no lielākajiem vīrusiem. Pašlaik ir aptuveni 170 zināmas vīrusu sugas no herpes vīrusa ģimenes. Tie ir saistīti ar dažādiem mugurkaulniekiem, ieskaitot zīdītājus, putnus, rāpuļus un zivis. Lielākā daļa herpes vīrusa ģimenes sugu ir specifiskas saimniekiem, un tāpēc tās nevar mainīties no sugām uz sugām.

Daudzi pārstāvji var izraisīt dažādas slimības. Vīrusu ģimenes virionu diametrs ir līdz 200 nm, un tiem ir neregulāri iegriezts vīrusa apvalks, kas ir ļoti jutīgs. Starp apvalku un kapsīdu ir salīdzinoši liela matricas telpa ar strukturāliem proteīniem. Tektoumena olbaltumvielas ir daļēji iestrādātas membrānā vai saistītas ar kapsīdiem.

Kā Herpesviridae saimniecei specifiska suga ir cilvēka herpesvīrusa tips, kas var ietekmēt tikai cilvēku. Šie neirotropie vīrusi ir patogēni cilvēkiem un papildus aukstumpumpām (1. tipa herpes simplex) iekļauj arī dzimumorgānu herpes (2. tipa herpes simplex), vējbaku vīrusa varicella-zoster, kā arī Pfeiffera dziedzeru drudža un citomegalovīrusa izraisītāju. Kopumā ir astoņi cilvēku herpes vīrusi.

Rašanās, izplatīšana un īpašības

Herpesviridae atšķirīga iezīme ir noturība. Pēc sākotnējās inficēšanās viņi paliek saimniekorganismā visu mūžu, neizraisot slimības. Pārnēsāšana ar cilvēka herpes vīrusiem sākotnēji notiek caur epitēlija šūnām. Alfa herpes vīrusi vispirms inficē ādas vai gļotādas šūnas un šajā brīdī vairojas. Inficētās organisma šūnas mirst spēcīgas vīrusa replikācijas dēļ.

Imūnsistēma atpazīst infekciju, bet, pirms tā var veiksmīgi iejaukties, vīrusi turpina izplatīties. Viņi izplatās no ādas un gļotādas epitēlija šūnām uz noteiktām nervu šūnām. Atsevišķu neironu šūnu kodolos papildus neironu DNS viņi novieto arī savu vīrusu DNS epizomālās DNS formā.

Tādā veidā vīrusa DNS nonāk kodolā, kur tā noslēdzas gredzenā. Slēgtā gredzena formā vīrusu DNS gadiem ilgi paliek skartajās nervu šūnās. Sākot no šī brīža vīruss klusē, tāpēc cilvēka imūnsistēma to neatklāj. Šo infekcijas veidu sauc par latentu infekciju.

Šī infekcija aktīvajā formā mainās tikai noteiktos apstākļos. Aktivizējošās ietekmes, pirmkārt, ietver imūnsupresiju, kas var rasties stresa apstākļos. Tiklīdz novājināta skartās personas imūnsistēma, tā vairs nevar veiksmīgi cīnīties ar vīrusiem. Cilvēka herpes vīrusi, tā sakot, gaida neironos laiku un stāvokli, kas viņiem ir nekaitīgs.

Imūnsupresijas gadījumā stresa, slimības, pārāk lielu UV gaismas vai hormonu svārstību dēļ neaktīvais vīruss atgriežas aktīvā stāvoklī. Pēc atkārtotas aktivizēšanas tas iznīcina nervu šūnas, atbrīvojas un no turienes atkal pāriet epitēlija šūnās. Tādējādi izdalās akūta herpes slimība. Tiklīdz saimnieka imūnsistēma atkal ir spēcīgāka, vīrusi atkal izdalās nervu šūnās un uzvedas pasīvi. Šis cikls turpinās visu mūžu.

Cilvēka herpes vīrusi vienmēr ir patogēni cilvēkiem. Tomēr, ņemot vērā raksturīgās izmaiņas starp aktīvo un neaktīvo stāvokli, noteiktās fāzēs tie neizraisa simptomus, kaut arī tie joprojām atrodas ķermenī.

Visbiežākais cilvēka herpes vīrusu infekcijas veids ir ciešs kontakts ar inficētu personu. Citi cilvēki var inficēties, īpaši caur HSV 1 infekcijas pūslīšiem, ar aukstumpumpām, piemēram, skūpsta laikā. Dzimumorgānu herpes HSV 2 vairumā gadījumu tiek pārraidīts seksuāla kontakta ceļā.

Slimības un kaites

Aptuveni 85 procenti pasaules iedzīvotāju ir inficēti ar HSV-1. Vēl 25 procenti pārnēsā HSV-2 infekciju. Apmēram trešdaļa cietušo cieš no atkārtotām sūdzībām.

Būtībā herpes infekcijas simptomi ir atkarīgi no vīrusa sugas. Herpes simplex vīruss 1 ir zināmākais un visizplatītākais Herpesviridae ģimenes loceklis. Šis vīruss aktīvās fāzēs izraisa pūslīšus ādā un gļotādā. Aukstumpumpas izraisa lūpu pūslīšu veidošanos.

Dzimumorgānu herpes vai HSV 2 izraisa čūlas uz dzimumlocekļa vai maksts. Atsevišķos gadījumos taisnās zarnas manifestācija pavada HSV 2 dzimumorgānu izpausmes.

Dažreiz vīrusi izraisa iekaisumu smadzenēs. Šis encefalīta veids parasti ietekmē temporālo vai priekšējo daivu. Šādi iekaisumi ir izteikti ar funkcionāliem traucējumiem un skarto smadzeņu zonu mazspēju.

Gripai līdzīgiem simptomiem seko drudžaina infekcija. Rezultāts ir psihomotorā palēnināšanās un organiski izraisīta psihosindroma simptomi. Turklāt ar šo slimības formu var rasties runas traucējumi. Atsevišķos gadījumos rodas daļējas krampji. Iespējams sekundārs vispārinājums.

Smadzeņu iekaisums vienmēr notiek, kad vīruss uzsūcas caur degunu. Šajā gadījumā tie nonāk smadzenēs gar ožas gļotādu. Tomēr vidēji tikai viens no 200 000 cilvēku cieš no HSV infekcijām ar encefalītu.