Tieša imunofluorescences noteikšana

Audu struktūru, antivielu un patogēnu pierādījumi, izmantojot imūno marķēšanu, ir populāri, moderni un precīzi. Imūnfluorescence attiecas uz imunitātes marķēšanu ar sagatavotām, fluorescējošām antivielām, kuras liek mirdzēt UV gaismā.

Pie Tieša imunofluorescences noteikšana substrātu pārbauda tieši ar gaismas antivielām, bez primārām antivielām vai mākslīgiem antigēniem.

Kas ir tieša imunofluorescences noteikšana?

Tieša imunofluorescences noteikšana ir diagnostikas metode, kuras pamatā ir zināšanas par imunoloģiju, imūno krāsošanu un imūnhistoķīmiju. Šeit galvenā uzmanība tiek pievērsta antivielu spējai saistīties ar noteiktiem punktiem audos vai ar antigēniem serumā. Šīs vietas ir epitopi.

Bioķīmiskajā diagnostikā ir mākslīgas antivielas vai mīmikas (vienskaitlī: mimētiskas), kas ļauj šīm antivielu un antigēnu saitēm iezīmēt fluorescenci vai radioaktivitāti. Mākslīgo antivielu konjugāti, no vienas puses, saistās ar epitopiem, un, no otras puses, tiem ir fluorescējošs marķieris imunofluorescences gadījumā. Šī ir alternatīva radioaktīvo marķieru izmantošanai. Īpaša īpašība tiešajā imunofluorescences noteikšanā salīdzinājumā ar netiešo noteikšanu ir tā, ka antiviela, kas saistās ar antigēna epitopu pārbaudītajā materiālā, arī ir antivielas konjugāts ar fluorescējošo marķieri. Papildu antivielas nav vajadzīgas tiešai noteikšanai.

Fluoresceīns, kas spīd ultravioletā gaismā, un fluoresceīna izotiocianāts (FITC) tiek izmantoti kā krāsvielas mākslīgo antivielu konjugātu izgatavošanai imūnsistēmas fluorescencē. Pagaidām tas ir lasāms mazliet sarežģīti, bet tieša imunofluorescences noteikšana ir standarta medicīniskās laboratorijas diagnostikas metode dažādiem medicīniskiem jautājumiem. Antivielas ar fluorescējošu krāsu ir gatavas pārdošanai.

Funkcija, efekts un mērķi

Audu izmeklēšanai ir pieejama tieša imunofluorescences noteikšana, lai krāsotu noteiktas struktūras audos. Bet tie ir pieejami arī atsevišķām šūnām. Šeit lielu lomu spēlē plūsmas citometrija. Visbeidzot, ir cietās un šķidrās fāzes imūnpārbaudes. Audu imunofluorescences izmeklējumi ir īpaši svarīgi onkoloģijā, t.i., vēža slimību ārstēšanā.

Audzējiem raksturīgos audzējus saturošos antigēnus var noteikt tieši ar imūnfluorescenci. Šīs audzēju audu paraugu pārbaudes bieži ir svarīgas, lai noskaidrotu, no kurienes ķermenī radušās esošās metastāzes, vai arī, lai izlemtu, vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Atsevišķu šūnu izmeklēšana ar tiešu imūnfluorescences noteikšanu tiek izmantota, lai atrastu vīrusa antigēnus, baktēriju antigēnus un citus epitopus.

Piemēram, jūs varat uzzināt, vai šūnas ir inficētas ar vīrusu, un kurā infekcijas cikla posmā šūnas atrodas. Nosaukums FACS (= ar fluorescenci aktivizēta šūnu šķirošana) ir ļoti efektīva plūsmas citometrijas metode, kurā šūnas, kas apzīmētas ar fluorescenci, tiek sadalītas dažādās mēģenēs atkarībā no krāsas veida. Šī procedūra ir svarīga imunoloģijā, hematoloģijā un infekcijas slimībās.

Imūnfluorescences imūnpārbaudes ļauj tieši noteikt vides toksīnus, ģenētiski modificētus organismus un noteiktas pārtikas piedevas. Šajā eksperimentālajā iestatījumā vienmēr ir cietā un šķidrā fāze. Tiešā veidā varēja atklāt arī daudzus patogēnus, tostarp HIV vīrusu, kas izraisa AIDS. Tomēr, atklājot infekcijas un autoimūnas slimības, bieži vien ir jānosaka antivielas, nevis antigēni. Tās ir aizsardzības molekulas, kuras veido ķermeņa imūnsistēma. Saskaņā ar šeit sniegto definīciju šādi pierādījumi nav tieši pierādījumi, jo fluorescējošās antivielas tieši nesaistās ar paša ķermeņa antigēniem, bet gan ar testa izkārtojuma antigēniem.

Šie antigēni eksperimentālajā komplektācijā savukārt ir saistīti ar paša organisma antivielām. Imūnfluorescences tieša noteikšana izplatītām infekcijām, piemēram, HIV vīrusiem un hlamīdijām, tiek izmantota tikai īpašās noteikšanas un apstiprināšanas pārbaudēs. Ir testi vēl daudzām slimībām. Lielākajā daļā gadījumu netieša antivielu noteikšana ir vairāk piemērota infekcijas slimībām, jo ​​paša organisma imūnsistēmai ir ģeniāla spēja atcerēties iepriekšējās infekcijas. Citās situācijās antigēnu tieša noteikšana un antivielu netieša noteikšana papildina viens otru. Pēdējie parāda, ka infekcija ir notikusi iepriekš, savukārt pirmās sniedz precīzāku informāciju par patogēna aktivitātes pašreizējo stāvokli.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Riski, blakusparādības un briesmas

Tiešā imūnfluorescences noteikšanā, tāpat kā visos medicīniskajos pierādījumos, pastāv divi riski: kļūdaina, pozitīva rezultāta risks un kļūdaina, negatīva rezultāta risks. Viltus, pozitīvi rezultāti rada psiholoģisku diskomfortu un lielu stresu pacientam.

Tāpēc pozitīviem rezultātiem tiek pievienotas papildu pārbaudes procedūras, īpaši, ja diagnoze noved pie krasām dzīves izmaiņām. Kļūdaina, negatīva rezultāta draudi ir tādi, ka pacients savlaicīgi nemāc par draudiem savai veselībai un, iespējams, pat sabiedrības veselībai. Tāpēc ir labi veikt daudz pētījumu un veikt un piedāvāt lielu skaitu dažādu tiešu imūnsistēmas fluorescences noteikšanu, kas ir gatavas pārdošanai. Kopā ar citām tiešām un netiešām slimību un patoloģiju noteikšanas metodēm tas palielina diagnozes precizitāti.

Tiešā noteikšana ir balstīta uz antivielu konjugātu, kas, no vienas puses, saistās ar antigēnu epitopiem un, no otras puses, arī izraisa fluorescenci. Tāpēc šādu produktu izmanto tikai viena veida testa procedūrās, un to neizmanto cita veida testa procedūrai.Tā ir būtiska atšķirība starp netiešajiem pierādījumiem, kad pirms fluorescējošām antivielām epitopu saistīšanai ir primāras antivielas. Tāpēc antivielu konjugāts ir piemērots dažādiem testiem. Šī procesuālā atšķirība atšķiras no medicīniskās atšķirības starp antivielu netiešu noteikšanu un tiešu antigēnu noteikšanu.