Obligātā vakcinācija

No viena Obligātā vakcinācija viens runā tad, kad saskaņā ar likumu vakcinācija ir nepieciešama kā profilakses līdzeklis cilvēkiem un / vai dzīvniekiem. Pašlaik Vācijā, Austrijā un Šveicē nav vispārīgas obligātas vakcinācijas.

Kas ir obligātā vakcinācija?

Pirmā vakcinācija bija obligāta Vācijā 1874. gadā. Tā laika Reiha vakcinācijas likumā visiem vāciešiem bija pienākums bērnus vakcinēt pret bakām vienpadsmit gadu vecumā.

Vispārējā obligātā vakcinācija tika izbeigta 1975. gadā un pastāvēja līdz 1980. gadiem tikai kā obligāta vakcinācija noteiktām cilvēku grupām. Mūsdienās Vācijā, Austrijā un Šveicē vairs nav vispārēju obligātu vakcināciju, ir tikai vakcinācijas ieteikumi. Tomēr Bundesvērā joprojām ir obligāta vakcinācija pret stingumkrampjiem.

Funkcija, efekts un mērķi

Vakcinācijas tiek izmantotas, lai stimulētu imūnsistēmu, lai aizstāvētos pret īpašām vielām. Tie tika izstrādāti tādu infekcijas slimību profilaksei kā poliomielīts, masalas, bakas vai masaliņas. Runājot par vakcināciju, jānošķir aktīvā un pasīvā vakcinācija.

Aktīvās vakcinācijas mērķis ir sagatavot ķermeņa imūnsistēmu infekcijai ar ievadīto patogēnu, lai ātri varētu notikt aizsardzības reakcija. Aktīvai vakcinācijai tiek izmantotas dzīvas un mirušas vakcīnas. Dzīvā vakcīna nelielā mērā sastāv no funkcionāliem patogēniem. Tie ir novājināti (novājināti), lai tie joprojām varētu vairoties, bet normālos apstākļos tie vairs nevar izraisīt slimību. Savukārt inaktivētās vakcīnas sastāv no inaktivētiem patogēniem, t.i., no patogēniem vai toksīniem, kas vairs nespēj vairoties. Abos gadījumos vakcinācijai vajadzētu pamudināt organismu ražot antivielas pret patogēnu.

Šis process var ilgt nedēļu vai divas. Ja patogēns vēlāk atkal iekļūst ķermenī, to ātri atpazīst cirkulējošās antivielas, un tāpēc to var ātri cīnīties. Ar pasīvo vakcināciju saņēmējam tiek ievadīts imūnserums. Tas satur lielas antivielu devas pret patogēnu. Pretstatā aktīvajai vakcinācijai antivielas ir pieejamas nekavējoties. Bet aizsardzība ilgst tikai dažas nedēļas. Pēc Roberta Koha institūta datiem, vakcinācija ir viena no vissvarīgākajām un efektīvākajām infekcijas slimību profilakses iespējām. Vakcinācija pret bakām un ar to saistītā obligātā vakcinācija ir izraisījusi bakas vispārēju izskaušanu.

Citas infekcijas slimības varētu arī ievērojami samazināt, izmantojot vakcinācijas. Lai arī par obligātu vakcināciju, jo īpaši attiecībā uz tādām bērnu slimībām kā masalas un masaliņas, tiek runāts atkal un atkal, Vācijā šobrīd ir tikai ieteikumi par vakcināciju. Vakcinācijas ieteikumus izdod Pastāvīgā vakcinācijas komisija (STIKO), Roberta Koha institūta ekspertu komiteja Berlīnē. STIKO novērtē zinātniskos un klīniskos datus un izmanto šo novērtējumu rezultātus, lai sniegtu ieteikumus vakcinācijai. Pretstatā obligātajai vakcinācijai STIKO vakcinācijas ieteikumi nav juridiski saistoši. Tomēr tos lielākoties pieņem valsts veselības aizsardzības iestādes kā sabiedrības ieteikumu.

STIKO šobrīd iesaka vakcinēties pret stingumkrampjiem, difteriju, garo klepu, b tipa Haemophilus influenzae, poliomielītu (poliomielītu), B hepatītu, pneimokokiem (plaušu un meningīta izraisītājiem), rotavīrusiem, meningokokiem, masalām, cūciņām, masaliņām un vējbakām. STIKO arī iesaka jaunām meitenēm vakcinēties pret cilvēka papilomas vīrusu (HPV). Arī vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar nomāktu imūnsistēmu ieteicams vakcinēties pret gripas vīrusu. Vairums vakcināciju pirmo reizi tiek veikti zīdaiņa vecumā un maziem bērniem, un pēc tam tās tiek atsvaidzinātas vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem. Dažas vakcinācijas, piemēram, pret stingumkrampjiem, jāveic ik pēc desmit gadiem, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību.

Īpašās iezīmes un briesmas

Daudzi vācu pediatri atkārtoti pieprasa bērnu vakcinēšanu. Pirmkārt, bažas rada lielais masalu gadījumu skaits un tas liecina, ka ar brīvprātīgas vakcinācijas koncepciju, kas balstīta uz vakcinācijas ieteikumiem, nepietiek.

Vakcinācijas pretiniekiem ir daudz argumentu pret obligātu vakcināciju. Vakcinācijas reakcijas var novērot ar katru trīsdesmito vakcināciju. Tas izpaužas kā apsārtums un pietūkums injekcijas vietā, drudzis, locītavu sāpes vai drudža krampji. Parasti vakcinācijas reakcijas izzūd, tāpēc nekādi neatgriezeniski bojājumi nerodas. Ja fiziska reakcija pārsniedz šo parasto vakcinācijas reakciju, tiek runāts par vakcinācijas bojājumiem. Pat ja vakcinācija tika veikta ar patogēniem, kas spēj vairoties, un kādam, kas nav vakcinētā persona, tiek nodarīts kaitējums, to sauc par vakcinācijas bojājumu. Vakcinācijas bojājumi var izpausties daudzos dažādos simptomos, un tāpēc tie bieži nav tieši saistīti ar vakcināciju.

Sarežģīto pierādījumu dēļ valsts labklājības birojs patiešām atzīst tikai nedaudzus iespējamos vakcīnas bojājumus. Kopš Federālā apgādes likuma ieviešanas 1998. gada beigās bija mazāk nekā 4000 atzītu vakcīnu bojājumu. Kopš 2001. gada ārstiem faktiski ir pienākums ziņot veselības departamentam par visiem iespējamiem vakcīnas bojājumiem. Tā kā šis paziņojums ir saistīts ar lielu ārstu piepūli un daudzi ārsti baidās iesniegt prasību pēc ārsta kļūdas, pēc vakcinācijas kritiķu viedokļa ziņojums ir pārāk reti.

Vēl viens risks, ka vakcinācijas pretinieki atsaucas uz obligātu vakcināciju, ir slimības uzliesmojums, veicot vakcināciju. Ja dzīva vakcīna tiek dota personai ar novājinātu imūnsistēmu, pastāv risks, ka vakcīnā esošais patogēns izdalīs slimību, pret kuru ķermenis faktiski tika aizsargāts ar vakcināciju. Imūnsistēmai nav jāguļ pilnīgi dīkstāvē. Bieži vien pietiek ar mazām infekcijām. Šī iemesla dēļ arī nevajadzētu vakcinēt bērnus zobus. Salīdzinot ar "parasto" slimību, vakcīnas slimība ir diezgan vāja. Šādas vakcīnas slimības ir īpaši izplatītas masalās.