Minhauzena sindroms

Saskaņā Minhauzena sindroms tiek saprasts garīgais traucējums. Skartie cilvēki izgudro slimības un sūdzības.

Kas ir Minhauzena sindroms?

Galvenais Minhauzena sindroma simptoms ir meli par savu veselību. Pacienti apmeklē ārstu un apraksta simptomus, kas viņiem nav vai gandrīz necieš.
© pathdoc - stock.adobe.com

Tā sauktais Minhauzena sindroms ir viens no mākslīgajiem traucējumiem. To sauc arī Gaismas slepkavas sindroms zināms. Tipiska garīgo traucējumu iezīme ir apzināta slimību un fizisko sūdzību izgudrošana. Tie ir dramatiski, bet ticami atspoguļoti skartajiem.

To uzskata par īpašu formu Minhauzena vietnieka sindroms. Bojājums netiek nodarīts pašam pacientam, bet gan pārstāvim. Parasti tie ir tuvi radinieki, piemēram, jūsu bērni. Terminu Minhauzena sindroms pirmo reizi 1951. gadā lietoja angļu psihiatrs Ričards Ašers (1912–1969). Par vārdamāsi kalpoja slavenais melojošais barons Minhauzens, kurš ar saviem meliem vairākkārt uzspieda skatītājiem.

cēloņi

Ārsti Minhauzena sindroma attīstību attiecina uz smagu traumatisku pieredzi attiecīgās personas bērnībā. Daži pacienti ir kļuvuši par fiziskas vardarbības vai seksuālas vardarbības upuriem. Bet svarīga loma var būt arī nolaidībai. Daudzi no skartajiem cieš no uzmanības trūkuma vai jūtas, ka viņiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība.

Raksturīga Minhauzena sindroma iezīme ir bieža pacientu uzturēšanās ārstu kabinetos vai slimnīcās. Kaut arī normāliem pacientiem nepatīk apmeklēt šīs telpas, cilvēki ar Minhauzena sindromu uz turieni dodas ar prieku. Tādā veidā viņi plāno kompensēt ziedojumu, kas viņiem vēl nav piešķirts. Viņus neinteresē ne finansiālie pabalsti, ne slimības atvaļinājums.

Drīzāk, veicot daudzos eksāmenus, viņi izjūt tādu simpātiju veidu, kas viņiem patīk. Minhauzena sindroms īpaši skar vecāka gadagājuma cilvēkus, kuriem nav ģimenes vai sociālo kontaktu. Tā vietā viņi uzskata ārstu vai medmāsu personālu par izpalīdzīgu. Tajā pašā laikā skartie tik dziļi iedziļinās savā medicīniskajā vēsturē, ka nonāk pat slimnīcā.

Simptomi, kaites un pazīmes

Galvenais Minhauzena sindroma simptoms ir meli par savu veselību. Pacienti apmeklē ārstu un apraksta simptomus, kas viņiem nav vai gandrīz necieš. Nav neparasti, ka patiesība un nepatiesība tiek sajaukti. Turklāt sociālie kontakti bieži tiek pārtraukti. Atkārtoti notiek arī ārstu un klīniku apmaiņa. Nav nekas neparasts, ka tam seko pārmērīga ceļošana.

Pacientam ir pastāvīga vēlme redzēt ārstu un uzņemties slimnieku lomu. Dažos gadījumos pacienti pat nonāk tik tālu, lai nodarītu sev fizisku kaitējumu. Tas ietver nobrāzumu vai griezumu izdarīšanu, infekciozu vielu ievadīšanu un insulīna ievadīšanu hipoglikēmijas izraisīšanai. Turklāt tiek imitētas sāpes un nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, kas pat nav nepieciešama.

Minhauzena vietnieka sindromā šo kaitējumu cieš nevis cietusī persona, bet gan tāds vietnieks kā bērns. Lielākoties praktizējošie ārsti ir mātes, kas vilto savus bērnu mērījumu datus, dod viņiem medikamentus, piemēram, caurejas līdzekļus, vai sajauc cukuru urīna paraugā, lai ārsts uzskatītu, ka ir kāda slimība.

Ārkārtējos gadījumos bērnam var būt pat kauli salauzti, kas ir nopietna vardarbības pret bērnu forma. Problemātiski daži cilvēki, kuri cieš no Minhauzena vietnieka sindroma, paši strādā medicīnas profesijās, kas viņiem atvieglo viltus slimību rašanos.

Diagnoze un slimības gaita

Minhauzena sindroma diagnosticēšana nav vienkārša. Tā kā skartās personas maldinoši realizē savas sūdzības, ir grūti pieņemt, ka tās bija paredzētas. Pastāvīga simptomu sūdzība ir norāde uz psihiskiem traucējumiem. Bieži vien ir novirzes un vienmēr ir jaunas versijas.

Tomēr, ja ārsts nevar atklāt uzrādīto simptomu pamatu, skartie parasti to ātri maina un sāk spēli no jauna. Vēl viens padoms ir izvairīties no radinieku vai draugu tikšanās slimnīcā. Bieži vien atsauces personas netiek norādītas.

Dažos gadījumos Minhauzena sindroms var izraisīt nopietnas sekas skartajiem. Cita starpā pastāv nevajadzīgas ķirurģiskas iejaukšanās risks, kas savukārt nodara kaitējumu veselībai. Paša savainošanās savam ķermenim var izraisīt arī ievērojamus traucējumus. Galu galā, ja reibonis beidzot tiek pakļauts, pastāv sociālo problēmu risks. Minhauzena sindroms parasti notiek hroniski.

Komplikācijas

Cilvēkus ar Minhauzena sindromu ir grūti ārstēt. Viņi arī nekautrējas nodarīt kaitējumu sev, izdalot slimības. Viņi labprātāk dodas uz ārkārtas konsultāciju stundām slimnīcā un izklāsta savus simptomus, jo zina, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstiem tie ir detalizētāk jāpārbauda sakarā ar sīki iesniegtajām sūdzībām un tāpēc vispirms jāuzņem slimnīcā.

Vairumā gadījumu slimnieki ir plaši izpētījuši medicīnisko literatūru un vienlaikus sniedz izskaidrojumu savām sūdzībām. Lai panāktu stacionāro uzņemšanu, viņi ļoti radoši modelē slimības simptomus un neapstāsies pie kaut kā. Viņi sadedzina ādu ar skābi, paši rada zilumus, rada mākslīgus drudžus, lieto zāles, lai kavētu asins recēšanu, un pat injicē insulīnu, lai simulētu hipoglikēmiju.

Lielākoties viņi gūst panākumus īstermiņā, taču ārsti ātri izprot šo stratēģiju un mēģina uzsākt psihoterapeitisko ārstēšanu. Bet šie cilvēki tam nav pieejami. Viņi nevēlas, lai viņus ārstētu un dziedinātu, bet gan uzmanību, kuru viņi nesaņem, kad tiek dziedināti. Viņi to zina, tāpēc bieži maina ārstus. Viņu paškaitējošā izturēšanās var iegūt bīstamas proporcijas, ja, piemēram, viņi manipulē ar sepsi. Cilvēkiem ar Minhauzena sindromu ir arī paaugstināts pašnāvības risks.

Kad jāiet pie ārsta?

Minhauzena sindroms ir grūti diagnosticējams garīgas slimības. Turklāt skartajai personai trūkst izpratnes par slimību. Šajos gadījumos bieži nepieciešama ģimenes locekļu, draugu vai sociālās vides cilvēku palīdzība un sadarbība. Tā kā slimnieki nepārtraukti ārstējas mainīgi un simulē slimības vai ievainojumus, ārstējošajiem ārstiem bieži vien nav iespējams veikt nepieciešamās darbības. Sakarā ar pienākumu ievērot konfidencialitāti un neeksistējošo apmaiņu starp medicīnas praksēm savienojumi paliek paslēpti un apgrūtina slimības diagnosticēšanu.

Radiniekiem jāredz ārsts, tiklīdz viņi pamana, ka attiecīgā persona regulāri melo vai ka viņi sev nodara kaitējumu. Ja slimam cilvēkam nodarīts kaitējums trešajai personai, nekavējoties jārīkojas. Tā kā skartie spēj labi plānot un maskēt savus projektus, pārkāpumus bieži nepamana gadiem vai gadu desmitiem. Ja tiek pamanītas regulāras ārstu vai sociālās vides locekļu maiņas, ir pamats bažām. Šis process liecina par nepareizu darbību, un tas jāievēro uzmanīgi un neuzkrītoši. Bieži vien ir nejauši atklājumi vai cilvēki no vides, kuri tomēr neuztur intīmu kontaktu ar attiecīgo personu, var sniegt izšķirošo informāciju.

Terapija un ārstēšana

Lai arī to cilvēku sūdzības, kuri cieš no Minhauzena sindroma, tiek tikai apmierināti, tie joprojām prasa plašu terapiju. Tomēr apmeklējot ārstu, jūsu faktiskais stāvoklis netiks ārstēts. Tā ir liela problēma, ka pacienti bieži atsakās no terapijas, jo neredz nepieciešamību pēc tās. Tādēļ ārstam ir jāievēro ļoti uzmanīga pieeja.

Turklāt parasti ir jāsadarbojas ar psihiatru, kurš nodrošina stacionāro terapiju. Ja izdodas nodibināt uzticēšanās attiecības ar pacientu, tad var veikt psihoterapiju. Ārstēšanas laikā mijas vairākas stacionārās un ambulatorās fāzes.

Ir svarīgi arī ticami izslēgt faktiskās organiskās slimības. Tas nav nekas neparasts, ja tiek prasīta terapija ar fiziskiem postījumiem, ko pati cietusi persona. Lai kontrolētu terapijas kursu, pacients tiek rūpīgi novērots, un viņam jāaizpilda dažādas anketas. Dažiem pacientiem ir arī citas garīgas slimības, piemēram, personības traucējumi, kuriem nepieciešama arī īpaša terapija. Var būt noderīga arī psihotropo zāļu lietošana un relaksācijas metožu izmantošana.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanai

Perspektīva un prognoze

Minhauzena sindroma prognoze parasti tiek uzskatīta par sliktu. Iemesls tam ir tas, ka tie, kurus ietekmē šī uztveres maiņa, neko neredz, saskaroties ar savām ciešanām. Bieži tiek lūgta medicīniskā palīdzība. Tomēr tas attiecas tikai uz (iespējamām) ciešanām un uzmanības uzturēšanu. Psihoterapeitiskā pieeja virza skartos cilvēkus no prasītāja lomas uz trūkumcietēju lomu. Vairumā gadījumu tas tiek noraidīts.

Turklāt skartie bieži maina ārstus, kas var pat aizkavēt laiku, kad ārstējošais ārsts aizdomās par diagnozi. Ja runa ir par to, ka ārstējošais ārsts sastopas ar pacientu ar iespējamu Minhauzena sindromu, pacients parasti maina ārstu.

Turklāt ar Minhauzena sindromu pastāv iespēja, ka faktiskais kaitējums rodas, izmantojot faktiski liekas zāles vai pat operācijas. Tie ir ieausti attiecīgās personas uzvedībā un arī apstiprina pacienta lomas paštēlu.

Tāpēc izredzes atbrīvot no Minhauzena sindroma cietušās personas ir ļoti niecīgas. Retos gadījumos radinieki vai medicīnas darbinieki var pārliecināt attiecīgo personu par savām ciešanām vai var viņiem izskaidrot, ka viņiem nepieciešama psihoterapeitiskā ārstēšana.

novēršana

Nav zināmi profilaktiski pasākumi pret Minhauzena sindromu.

Pēcaprūpe

Parasti tiem, kurus skar Minhauzena sindroms, ir pieejami tikai ierobežoti uzraudzības pasākumi. Skartās personas galvenokārt ir atkarīgas no šīs slimības agrīnas diagnostikas, lai varētu novērst turpmāku simptomu pasliktināšanos. Tāpēc galvenokārt pacienta radiniekiem vajadzētu norādīt uz simptomiem, lai gan dažos gadījumos var būt nepieciešama piespiedu uzņemšana slēgtā klīnikā.

Skartās personas ir atkarīgas no savas ģimenes ilgtermiņa atbalsta. Pirmām kārtām, mīlošas un intensīvas diskusijas ar savu ģimeni ļoti pozitīvi ietekmē turpmāko slimības gaitu. Simptomus var mazināt arī ar relaksācijas vingrinājumu palīdzību. Daudzus vingrinājumus var atkārtot savās mājās, lai paātrinātu Minhauzena sindroma ārstēšanu.

Tāpat būtu jānovērš un pēc iespējas jāierobežo šī sindroma izraisītāji. Daudzos gadījumos jēga ir arī kontaktam ar citiem sindroma slimniekiem. Nereti notiek informācijas apmaiņa, kas var atvieglot ikdienas dzīvi attiecīgajai personai. Parasti šī slimība nesamazina pacienta dzīves ilgumu.

To var izdarīt pats

Cilvēkiem, kuri cieš no Minhauzena sindroma, nepieciešama plaša terapija. Ārstēšana ir vērsta uz atbalsta sniegšanu ikdienas dzīvē. Draugi un radinieki var palīdzēt, parādot izpratni un objektīvi norādot uz acīmredzami iedomātajām sūdzībām skartajiem.

Sadarbībā ar psihiatru var veikt citus pasākumus simptomu mazināšanai. Ilgstošu atvieglojumu var panākt tikai ar visaptverošu terapijas koncepciju, kas sastāv no psiholoģiskām diskusijām, relaksācijas vingrinājumiem un narkotiku ārstēšanas. Regulāra relaksācija ir īpaši svarīga, lai neitralizētu stresu un citus tipiskus izraisītājus. Cilvēkiem, kuri traumas pārdzīvojuma dēļ cieš no Minhauzena sindroma, ilgtermiņā ir jārisina arī cēloņi. To var izdarīt, apmeklējot pašpalīdzības grupas un runājot ar terapiju, kā arī uzturot dienasgrāmatu vai runājot ar tuvu cilvēku.

Rūpes trūkums ir izplatīts akūtu simptomu izraisītājs, tāpēc radiniekiem un draugiem jāpavada daudz laika kopā ar slimu cilvēku. Smagu simptomu gadījumā var būt jēga īslaicīgai ievietošanai psihiatriskajā klīnikā. Sakarā ar daudzajiem iespējamiem Minhauzena sindroma simptomiem un formām, tikai speciālists var atbildēt uz sīki izstrādātajiem pasākumiem.