Mannīts

Plkst Mannīts ir zāles, kas pieder aktīvo sastāvdaļu diurētisko līdzekļu klasei. Mannīts ir visbiežāk izmantotais osmodiurētiskais līdzeklis nieru mazspējas profilaktiskai ārstēšanai.

Kas ir mannīts?

Mannīts, pazīstams arī ar vārdu Mannītsir cukura spirts (ne cikliski polioli), ko ķīmiski un strukturāli iegūst no mannozes. Mannoze ir vienas glikozes molekulas diastereoizomēru pāri. Cukura spirta mannīta nosaukums cēlies no mannas pelnu saldās sulas. Mannas pelnu žāvētā sula satur apmēram 13 procentus mannīta.

Mannīta parādīšanās dabā ir salīdzinoši izplatīta, salīdzinot ar citām šīs klases aktīvo sastāvdaļu zālēm. Mannīts ir atrodams, piemēram, olīvkokos, vīģu kokā, sēnēs un ķērpjos. Lielākais mannīta īpatsvars tika konstatēts jūraszāļu, lapegles, olīvu un vīģu kokos. Tur mannīta saturs var sasniegt 20 procentus, bet brūno aļģu saturs var sasniegt 40 procentus. Mannīts ir fruktozes (augļu cukura) hidrogenēšanas produkts.

Farmakoloģiskā iedarbība

Mannīts tiek izmantots pārtikas rūpniecībā kā saldinātājs un kā piedeva E421 ir atzīmēts. Tā saldināšanas spēja ir līdz 69 procentiem. Papildus tam, ka mannīts tiek izmantots pārtikas rūpniecībā, to lieto arī kā medikamentu farmācijas rūpniecībā.Tas pieder diurētisko līdzekļu aktīvo vielu klasei un tam ir ciets fiziskais stāvoklis.

Kā osmodiurētiskiem līdzekļiem mannītam ir tāda priekšrocība, ka to nevar pārveidot par starpproduktu, veicot ķīmiskus procesus organismā (caur metabolismu). Mannīts nonāk asinsritē kā svešs organisms, tādējādi sadaloties un tādējādi sadaloties un sadalot paša organisma vielas. Tāpēc tas tiek filtrēts glomerulāri (caur nieru asinsvadiem) un cauruļveida veidā (urīnceļi) netiek absorbēts. Tā rezultātā aktīvajai sastāvdaļai ir diurētiska un caureju veicinoša funkcija.

Tādēļ aktīvo sastāvdaļu nedrīkst izrakstīt, ja ir urinācijas traucējumi vai sirds dekompensācija (samazināta sirds izdalīšanās). Asins-smadzeņu barjeras traucējumu, intrakraniālas asiņošanas vai plaušu tūskas gadījumā jāizvairās no ārstēšanas ar mannītu un, ja nepieciešams, jāapsver alternatīva.

Lietošana medicīnā un lietošana

Medicīnā mannītu lieto tablešu, šķīdumu (iekšķīgi), infūzijas vai inhalāciju veidā. Visbiežāk lieto, lai novērstu akūtu nieru mazspēju asins vai šķidruma zuduma (dehidratācijas) dēļ pēc traumām, piemēram, apdegumiem, šoka vai pēc operācijām. Tas arī samazina spiedienu uz acīm un smadzenēm. Saindēšanās gadījumā mannīts atbalsta attīrīšanu un tādējādi kaitīgās vielas izvadīšanu.

Papildus profilaktiskai un akūtai lietošanai mannītu var lietot iekšķīgi šķīduma veidā kā kontrastvielu, piemēram, veicot kuņģa-zarnu trakta attēlveidošanas izmeklējumus.

Zinātniskie pētījumi liecina, ka mannīts var būt noderīgs arī cistiskās fibrozes un HOPS slimību gadījumā. Aktīvā viela sašķidrina gļotu nogulsnes bronhos un ļauj noņemt sekrēciju, pozitīvi mainot viskozitāti (viskozitāti).

Riski un blakusparādības

Mannīta lietošanas laikā var rasties dažādas blakusparādības. Tie ir izstrādāti atšķirīgi atkarībā no norīšanas veida. Lietojot tabletes, vienmēr jāņem vērā, ka aktīvā viela ietekmē minerālvielu un šķidruma līdzsvaru. Tas var izraisīt dehidratāciju, akūtu nieru mazspēju, tahikardiju vai sirds aritmijas. Tas var izraisīt arī sirds un asinsvadu problēmas un pat pilnīgu sirds un asinsvadu mazspēju.

Bieži rodas arī kuņģa-zarnu trakta sūdzības nelabuma, vemšanas vai sāpes vēdera augšdaļā. Tas var izraisīt nopietnu sāls zudumu un izraisītus krampjus. Ja mannītu ievada infūzijas veidā, tas var izraisīt smagu akūtu šķidruma iedarbību. Tas varētu izraisīt arī sirds un asinsvadu mazspēju.

Ja aktīvo sastāvdaļu ieelpo, bieži rodas tādas blakusparādības kā klepus, asiņu klepus, galvassāpes, diskomforts krūtīs vai vemšana. Turklāt var rasties sāpes kaklā un balsenē.

Paaugstinātas jutības reakcija, tai skaitā anafilaktiskais šoks, apjukuma stāvokļi, akūta nieru mazspēja, sēnīšu infekcijas mutē, infekcijas ar]] stafilokokiem]] baktērijām, reibonis, astma, ausu sāpes, pneimonija, pūtītes, nieze un urīna nesaturēšana notiek reti. Aktīvās sastāvdaļas norīšana vienmēr jāveic pēc speciālista norādījumiem un pastāvīgi jāuzrauga, ņemot vērā laboratorijas vērtības.