Mikoplazmas dzimumorgāni pieder pie mikoplazmas ģints. Mikoplazma pirmo reizi tika izolēta no slimiem liellopiem 1898. gadā. Ar Mycoplasma pneumoniae cilvēkiem patogēnu formu pirmo reizi varēja atklāt 1962. gadā. Mycoplasma genitalium tika atklāts 1981. gadā un 1983. gadā kā jauna suga tika iedalīts Mycoplasma ģintī. Pilnīga gēnu secība tika publicēta 1995. gadā.
Kas ir mikoplazmas ģenitālija?
Baktēriju suga Mycoplasma genitalium pieder pie Mycoplasma ģints un Mollicutes superordinētās klases. Baktēriju sugām, kas ietilpst Mollicutes klasē, nav šūnu sienas. Apzīmējums Mollicutes nozīmē maigu ādu vai maigu ādu (Molli = mīksta, mīksta; Cutis = āda) un norāda to.
Trūkstošā Mollicutes šūnu siena un jo īpaši mikoplazma rada sienas pleomorfu, t.i., daudzveidīgu formu. Baktērijas parādās gan vezikulāri, gan pavedienveidīgi un pēc vajadzības var mainīt formu. Mikoplazmas pavedienam līdzīgā forma ļoti atgādina sēnīti, kas izteikta nosaukumā mikoplazma. Tulkots, mikoplazma (Myko = sēne un plazma = forma) nozīmē kaut ko līdzīgu "sēnes formas".
Papildus pleomorfiskajām īpašībām šūnas sienas trūkums izraisa arī izteiktu uzņēmību pret dažādām vides ietekmēm. Pat nelielas osmotiskas svārstības apkārtējā vidē var iznīcināt mikrobus.
No otras puses, šūnas sienas trūkuma dēļ mikoplazmas arī parāda dabisku izturību pret antibiotikām, kas pielīp šūnas sienai. Tādēļ parastajām antibiotikām, piemēram, penicilīniem, nav nekādas ietekmes.
Mikoplazmas ir ļoti mazas un 200–300 nanometru augstumā ir vienas no mazākajām baktēriju sugām pasaulē. Maza izmēra dēļ tie bieži spēlē laboratorijas piesārņotāju lomu. Tā kā lielākajai daļai sērijveidā ražoto filtru nominālais poru izmērs nav 220 nanometri, efektīvu mikoplazmas filtrēšanu nevar garantēt. Mikoplazmas genoms ir viens no mazākajiem prokariotu genomiem pasaulē.
Mikoplazmas ar 580–1 380 kbp pieder pie ģenētiski mazākajiem mikrobiem, kas spēj automātiski replicēties, līdzās nanoarchaeum equitans (~ 500 kbp) un endosymbiont Carsonella ruddii (ap 160 kbp). Vēl viena ievērojama iezīme ir holesterīns, kas atrodas mikoplazmas šūnu membrānā un citādi atrodams tikai eikariotu šūnās.
Precīzi RNS pētījumi rāda, ka Mollicutes ģints nevar uzskatīt par baktēriju dzimtas koka pamatu, bet tā ir radusies deģeneratīvas evolūcijas rezultātā. Ļoti iespējams, ka pēc Lactobacillus grupas baktēriju izcelsme un pēc tam lielu daļu ģenētiskās informācijas zaudēšana deģeneratīvas evolūcijas ceļā padara Mollicutes klasi tādu organismu pārstāvjiem, kuriem ir vismazākais zināmais genoms.
Mazais mikoplazmas genoms ļauj veikt sintēzes izpēti, tāpēc nav pārsteidzoši, ka Craig Venter izpētes grupa 2008. gadā sintezēja dīgļa Mycoplasma genitalium. Replikas nosaukums ir Mycoplasma genitalium JCVI-1.0 un tiek uzskatīta par pirmo pilnībā sintētiski ražoto baktēriju.
Rašanās, izplatīšana un īpašības
Mikoplazmām ir parazītu dzīvesveids un tās ir atkarīgas no saimnieka šūnām. Viņi var parazitēt gan ārpusšūnu veidā uz saimniekšūnu, gan intracelulāri. Mikoplazmas ir atkarīgas no būtiskiem metabolisma komponentiem, piemēram, aminoskābēm un nukleīnskābēm no saimnieka šūnas.
Ir spēja sašaurināt genomu pēc nepieciešamības, kas ir izdevīgi nevajadzīgam parazītu dzīves veidam. Mikoplazmas ģenitālija apmetas urīnizvadkanālā un šeit dzīvo galvenokārt epitēlija šūnās.
Slimības un kaites
Parastā dzīvesveida dēļ mikoplazmas ir atbildīgas par daudzām slimībām. Kopā ar Chlamydia trachomatis mycoplasma genitalium ir viens no visbiežāk sastopamajiem patogēniem negonokoku uretrīta gadījumā. Ne-gonokoku uretrīts attiecas uz urīnizvadkanāla iekaisumu, ko neizraisa parasti atbildīgie gonokoki.
Uretrīts parasti iziet ar raksturīgiem simptomiem, piemēram, spēcīgu dedzinošu sajūtu urinējot un gļotādu strutainu izdalījumu. Tā rezultātā sievietēm pēc dzimumakta var būt bagātīga asiņošana.
Tas sievietēm var izraisīt arī nopietnas komplikācijas. Daudz īsāks urīnizvadkanāls var izraisīt smagu sekundāru iekaisumu. Var rasties iekaisuma slimības, piemēram, cervicīts (dzemdes kakla iekaisums), endometrīts, salpingīts un citas iegurņa iekaisuma slimības.
Statistiski ir pierādīta korelācija ar citām sūdzībām un slimībām, piemēram, neauglību vai olnīcu vēzi, bet cēloņsakarība vēl nav pierādīta.
Vīriešiem ar pagātnes infekciju novērota samazināta prostatas attīstība, un par to ir vērts diskutēt.
Tiek apspriesta arī lielāka Mycoplasma ģenitāliju HIV infekcijas intensitāte. Turklāt ir apšaubāms, vai mikoplazmas ģenitālija ir jādefinē kā seksuāli transmisīvs patogēns.
Uretrīts, tautā saukts arī par gonoreju, ir plaši izplatīta infekcijas slimība. Iespējama ārstēšana ar antibiotikām. Tomēr, tā kā simptomus var izraisīt vairāki patogēni, veiksmīgai antibiotiku terapijai ir svarīgi identificēt antigēnu ar visu pretestību.
Mycoplasma genitalium, tāpat kā lielākajai daļai Mollicutes klases baktēriju, ieteicams lietot makrolīdu klases antibiotiku, jo īpaši azitromicīnu. Makrolīdi neuzbrūk patogēnam uz šūnas virsmas, piemēram, penicilīns, bet novērš turpmāku replikāciju, palēninot patogēna olbaltumvielu sintēzi.
Priekšlaicīga antibiotiku, īpaši penicilīna, ievadīšana var izraisīt patogēna noturības palielināšanos, it īpaši Mollicutes klases baktēriju gadījumā.
.jpg)
