Epididimijs

Epididimijs ir svarīgs vīriešu organisma reproduktīvais orgāns. Epididimā spermas, kas nāk no sēkliniekiem, saņem kustīgumu (mobilitāti) un tiek glabātas līdz ejakulācijai.

Kādas ir epididimijas?

Tie divi Epididimijs (epididimijs) ir svarīga vīriešu seksuālo un reproduktīvo orgānu sastāvdaļa sēkliniekos (sēkliniekos) aizmugurē un virs pāra sēkliniekiem. Katru epididimiju var sadalīt galvas, astes un astes vai astes daļā.

Tās kalpo kā spermas uzglabāšanas un nogatavināšanas vietas, kuras apmēram 12 dienu laikā iziet apmēram 5 m garu, ļoti mokošu epididimālo kanālu no proksimālā segmenta (caput epididymidis vai epididymis galviņa) līdz distālajai sekcijai (cauda epididymidis vai epididymis asti), kur tie tiek glabāti līdz nākamajai ejakulācijai.

Caur epididīmu spermatozoīdi, cita starpā, saņem to kustīgumu (mobilitāti), kas ļauj viņiem patstāvīgi pārvietoties sievietes dzimumorgānu traktā.

Anatomija un struktūra

Katra izmērs apmēram 5 cm Epididimijs atrodas sēklinieku augšējā aizmugurējā daļā un ir pusmēness formā konusveida uz leju, kur tie atveras šaurā kanālā. Parasti epididimiju sadala galvas, ķermeņa un astes segmentos.

Apmēram no 12 līdz 15 sēklinieku (sēklinieku) kanāli atveras epididimijas galvā (caput epididymidis) un kā atsevišķus kanālus epididīma ductus epididymidis (epididymis) savieno ar sēklinieku rete sēklinieku. Pēc tam tie nonāk apmēram 4 līdz 5 m garā ductus epididymidis (epididymis), kas iet cauri visai epididimīzei un kam spermai ir jāiet cauri. Cauda epididymidis (astes apvidū) ductus epididymidis saplūst ar ductus deferens (vas deferens).

Epididīmus izklāj ar divslāņu kolonnu epitēliju, uz kura virsmas ir liels skaits stereovilli, kas nodrošina virsmas laukuma palielināšanos, kā arī palielinātu absorbciju un sekrēciju. Epididīmus pārklāj ar tā saukto tunica vaginalis sēklinieku (peritoneālo apvalku).

Funkcijas un uzdevumi

Epididimijs ir svarīga loma reprodukcijā kā uzglabāšanas un nogatavināšanas vieta. Vēl nenobrieduši spermatozoīdi caur ductuli efferentes (ekskrēcijas vadiem) tiek novadīti epidermā nogatavināšanai.

Iekļūstot epidermā, spermatozoīdi nav kustīgi (spējīgi kustēties) un tāpēc nespēj apaugļot olšūnu. To caurbraukšanas laikā pa epididīmu vai epididimālo kanālu spermas astē tiek aktivizēts tunelveida proteīns (olbaltumviela), kas atrodas saskarē ar epitēlija sienu, kuras epitēlija šūnas izdala spermas adsorbētus glikoproteīnus, kas nodrošina kalcija jonu absorbciju, caur kuru tiek garantēta spermatozoīdu raksturīgā kontrakcijas kustība.

Pirms spermatozoīdi iegūst šo kustīgumu un var patstāvīgi pārvietoties, nenobriedušās dzimumšūnas kļūst peristaltiskas, t.i. ko saistaudu (miofibroblasti) kontraktilā aktivitāte pārvadā caur galvu un ķermeni. Epididīma kanālā nedaudz skābā vide nomāc spermatozoīdu kustīgumu (skābes stingrība).

Tomēr spermatozoīdi kļūst spējīgi apaugļoties sievietes dzimumorgānos tikai caur tā saucamo kapacitāti (aktivizācijas procesu). Nobriedušās spermas glabā un savāc epididimijas astē, līdz ejakulācijas laikā tās no epididimijas izdalās vas deferens.

Slimības

Izplatītākā slimība Epididimijs sastāv no akūta vai hroniska iekaisuma, tā sauktā epididimīta, ko var attiecināt uz dažādiem cēloņiem.

Piemēram, epididimija var kļūt iekaisusi seksuāli transmisīvas infekcijas slimības (ieskaitot hlamīdijas, gonoreju) rezultātā, kas izplatījusies epididimī. Epididimītu var izraisīt arī baktēriju prostatas vai urīnpūšļa infekcijas (tai skaitā Escherichia coli, Proteus mirabilis, enterokoki, Klebsiella, Pseudomonas aeruginosa) izplatīšanās caur spermatisko vadu un vazektomijas vai prostatas rezekcijas rezultātā.

Epididymis iekaisums parasti izpaužas kā pietūkums un izteiktas sāpes sēkliniekos un epididymis. Ja to neārstē, epididimīts var izraisīt abscesa veidošanos un / vai smalko epididimālo kanālu un galu galā sēklinieku deģenerāciju un tādējādi izraisīt neauglību.

Retos gadījumos Hippela-Landau slimības kontekstā var noteikt arī autosomāli dominējošu iedzimtu audzēju slimību, labdabīgus (labdabīgus) audzējus epididimā (cistadenomas), kas var izraisīt nespēju pavairot, ja tie rodas abās pusēs. Visbiežākais epididimijas audzējs ir galvenokārt ķiršu lieluma adenomatoīds audzējs (arī mezotelioma), kas arī ir labdabīgs.

Turklāt parotīta slimība (kazas peter) aptuveni 20 līdz 30 procentos var būt saistīta ar orhītu (sēklinieku iekaisumu), kas ļoti retos gadījumos var ietekmēt arī epididimiju. Turklāt epididimijā var izpausties cistiskās struktūras (spermatocele), kuras ārstē tikai ķirurģiski, kad to papildina sāpes un ir pabeigta ģimenes plānošana.

Tipiskas un izplatītas sēklinieku slimības

• Epididimīts
• Sēklinieku vēzis
• Nepazemināti sēklinieki (Maldescensus testis)
• Sēklinieku sāpes