Orālā transporta fāze

Rīšanas akts sastāv no sagatavošanās posma un trim transportēšanas fāzēm. Pirmais posms atbilst orālā transporta fāze pārtikas mīkstums, kas izraisa rīšanas refleksu. Orālo transporta fāzes rīšanas reflektorie traucējumi bieži ir tieši saistīti ar neirogēnām slimībām vai muskuļu un saistaudu slimībām.

Kāda ir orālā transporta fāze?

Cilvēki norij no 1000 līdz 3000 reizēm dienā. Norijot, pārtikas mīkstums tiek transportēts caur rīkli un barības vadu kuņģī. Tajā pašā laikā norīšanas līdzeklis attīra barības vadu un noņem, piemēram, kuņģa skābi, kas tajā iekļuvusi un kas varētu sabojāt barības vada jutīgo gļotādu.

Rīšanas akts sastāv no dažādām fāzēm. Gatavošanās rīšanai notiek patvaļīgā kontrolē, piemēram, košļājot. Rīšanas reflekss tiek aktivizēts, kairinot mēles pamatni. Refleksa loka dēļ notiek rīšana, kuru atver perorālā transporta fāze. Visi turpmākie procesi ir ārpus brīvprātīgas ietekmes.

Kopumā rīšanas procesā tiek iesaistīti 26 muskuļu pāri. Papildus mutes dobuma anatomiskajām struktūrām un to robežām rīšanā lomu spēlē arī rīkles, balsenes, barības vada un kuņģa struktūras. Norijot mutes dobuma transporta fāzē, galvenā loma ir mutes dobumam un tam piegulošajām struktūrām.

Visas norīšanas kustības un iesaistīto muskuļu pāru mijiedarbību koordinē smadzeņu tā saucamais rīšanas centrs. Šis centrs atrodas smadzeņu stumbrā un ietver augstākus suprabulbar un smadzeņu garozas apgabalus.

Funkcija un uzdevums

Šaurākā definīcijā katrs rīšanas akts sastāv no trim fāzēm, ko sauc arī par transportēšanas fāzēm. Pārtikas uzņemšana notiek pirms trim transporta fāzēm. Pirmais transportēšanas posms atbilst orālās transporta fāzei caur orālajām struktūrām. Tam seko rīkles transportēšanas fāze un barības vada transportēšanas fāze. Norīšanas iekšķīgi lietojamo transporta fāzi lielākoties nevar patvaļīgi kontrolēt. Tikai neliela iesaistīto kustību daļa ir patvaļīga un to var apzināti kontrolēt. Pēc perorālas sagatavošanas posma pabeigšanas lūpas aizveras. Tādā veidā no mutes vairs nevar izkļūt siekalas. Turklāt lūpu aizvēršana neļauj gaisam iekļūt mutē, lai gaiss netiktu norīts.

Tad vaigu muskuļi saraujas. Faktiskā rīšanas procesa sākumā mēle nospiež pret cieto aukslēju. Tādā veidā cietās aukslējas kalpo kā abatācija rīšanas procesa laikā. Košļājamās pārtikas mīkstums tagad virzās uz rīkli. Šī migrācija notiek ar atmuguriskām, viļņojošām kustībām, kuras atbalsta styloglossus un hyoglossus muskuļi.

Abi muskuļi vilnis līdzīgā virzienā vilina mēli atpakaļ no cietās aukslējas. Šī kustība iespiež pārtikas mīkstumu rīklē caur šauru rīkli.

Pārtikas mīkstums beidzot pieskaras mēles pamatnei vai rīkles aizmugurējai sienai. Šajās struktūrās atrodas jutīgas maņu šūnas no mehanoreceptoru grupas. Maņu šūnas reģistrē pieskāriena stimulu un ar aferento nervu traktu palīdzību stimulu pārraida uz centrālo nervu sistēmu. Centrālajā nervu sistēmā ierosme tiek pārslēgta uz motoriem nerviem un pārvietojas pa šiem nerviem uz muskuļiem, kas veic reālo rīšanas procesu.

Kad ēdiens nonāk saskarē ar mēles pamatni vai rīkles aizmuguri, norīšanas procesu vairs nevar patvaļīgi kontrolēt perorālās fāzes laikā. Vēlāk aktivizētās muskuļu kustības ir refleksīvas un tādējādi izvairās no brīvprātīgas kontroles.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Rīšanas traucējumi ir apkopoti ar terminu disfāgija. Neirogēnie savienojumi un slimības ir visizplatītākie cēloņi, kas saistīti ar perorālās transporta fāzes traucējumiem, kas saistīti ar ierobežotu vai neesošu rīšanas refleksu. Norīšanas reflekss perorālā transporta fāzē var tikt traucēts insulta, traumatiska smadzeņu ievainojuma, meningīta vai deģeneratīvas smadzeņu slimības, piemēram, Parkinsona slimības, rezultātā. Šāda disfāgija ir tikpat izplatīta autoimūnas slimības multiplās sklerozes kontekstā.

Minētās slimības un parādības galvenokārt noved pie rīšanas traucējumiem, kad tie ievaino rīšanas centra audus. Vairumā gadījumu smadzeņu audu ievainojumi noved pie neatgriezeniskiem bojājumiem. Smadzeņu audi ir ļoti specializēti un bieži vien nevar pilnībā atgūties no bojājumiem. Turklāt ievainojumi, ko izraisījušas minētās slimības un notikumi, atstāj rētas. Šo rētu zonā smadzeņu nervu šūnas vairs nav pilnībā funkcionējošas.

Tomēr perorālās transporta fāzes traucējumiem ne vienmēr jābūt balstītiem uz neiroģenētiskiem cēloņiem. Muskuļu slimības, piemēram, muskuļu novājēšana vai saistaudu slimības, piemēram, sklerodermija, arī izraisa rīšanas problēmas. Tas pats attiecas uz audzējiem rīkles un muguras smadzenēs vai smadzeņu zonā.

Orālo transportēšanas posmu var apgrūtināt arī iedzimtas kroplības, piemēram, lūpas un aukslējas sprauga. Operācijas vai nopietni ievainojumi mutes apvidū tikpat viegli var negatīvi ietekmēt mutes dobuma transporta fāzi.

Gados vecākiem cilvēkiem mutes dobuma transporta fāzes traucējumi bieži ir jāinterpretē kā vecuma fizioloģiska parādība bez jebkādas slimības vērtības. Daudzos gadījumos cilvēki, kas vecāki par noteiktu vecumu, vairs nelieto efektīvi. To bieži sauc par presbifāģiju. Jo vecāki cilvēki kļūst, jo vairāk kavējas viņu muskuļu un nervu reakcijas laiks. Samazināts muskuļu spēks sakarā ar dabisku muskuļu sabrukšanu vecumdienās, ar vecumu saistītu zobu zaudēšanu, ar vecumu fizioloģiski sausām gļotādām un žokļa pārkaulošanos traucē rīšanas procesu. Turklāt koordinācijas traucējumi var rasties īpaši vecumdienās, kas apgrūtina rīšanu un perorālo transportēšanas posmu. Mērķtiecīga rīšanas apmācība bieži var uzlabot disfāgiju.