Ortopoxvirus variola

Vīruss Ortopoxvirus variola ir bakas cēlonis - bīstama infekcijas slimība, kas, iespējams, pastāv jau tūkstošiem gadu. Nosaukums bakas nozīmē urīnpūsli vai kabatu un attiecas uz ādas bojājumiem, kas ir viens no acīmredzamākajiem šīs slimības simptomiem.

Kas ir ortopoxvirus variola?

Humāns Bakas vīruss (Orthopoxvirus variola), iespējams, pirmo reizi ap 1906. gadu atklāja meksikāņu vācu vakcinācijas ārsts Enrique Paschen. Ar gaismas mikroskopa palīdzību viņam izdevās atklāt tā sauktos elementāros ķermeņus inficēta bērna limfātiskajā šķidrumā, kas tika nosaukti par viņu kā Paschen ķermeņi.

Tomēr senie ēģiptieši jau zināja par šo slimību. Viņi to sauca par Uhedu slimību. Senajā Ķīnā, laikā, kad tika uzbūvēts Lielais mūris, cilvēki runāja par baku, bet senie romieši bakas sauca par Antonīna mēru.

Papildus reālajiem bakām (variola major vai variola vera) ir arī baltās bakas (variola minor) un Austrumāfrikas bakas, kas pazīstamas arī kā melnie baku. Papildus šiem cilvēku bakas vīrusiem ir arī dažādi dzīvnieku bakas vīrusi, piemēram, pērtiķu bakas, govju bakas un kamieļu bakas, ko arī var pārnēsāt cilvēkiem, izmantojot attiecīgos starpposma saimniekus.

Rašanās, izplatīšana un īpašības

Agrāk bakas vairākkārt ir izraisījušas postošas ​​epidēmijas, kas ir nogalinājušas miljoniem cilvēku. Viņi tika uzskatīti par vienu no Bībeles mēriem, kas gadu desmitiem plosījās Romas impērijā, iznīcināja Amerikas, Āfrikas un Austrālijas vietējo tautu daļas un, iespējams, ieradās Eiropā kopā ar krustnešiem. Tajā laikā slimības dēļ katru gadu šeit mira aptuveni 400 000 cilvēku. Dažreiz to cilvēku skaits, kuri cieš no bakām un nāves, pat pārsniedza mirušo skaitu no mēra vai holēras.

No tā mira slavenas vēstures personības, piemēram, Luiss XV, Francijas un Navarras karalis vai Krievijas cars Pēteris II. Bēthovens, iespējams, kļuva kurls no bakām, un Žozefa Haidna seju izkropļoja baku rētas.

Kopš 19. gadsimta sākuma notika bakas vakcinācija ar dzīvām vakcīnām, kas ļāva ātri bakas nomāc. Jaunu infekciju skaits samazinājās.1967. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) sāka pasaules mēroga kampaņu bakas izskaušanai, tika ieviesta vispārēja obligāta vakcinācija, un 1980. gadā PVO noteica, ka bakas vīrusu var uzskatīt par praktiski izmirušu. Tā rezultātā tika atceltas vispārējās vakcīnas pret bakām. Tomēr daudzās pasaules valstīs (ieskaitot Vāciju) joprojām tiek piegādātas vakcīnas, lai novērstu iespējamos bakas uzliesmojumus un savlaicīgi ārstētu cilvēku grupas, kurām varētu būt risks vai inficēšanās.

Slimības un kaites

Pēdējie reģistrētie cilvēku bakas gadījumi notika Bangladešā 1975. gadā, Birmingemā 1978. gadā un Somālijā. Tomēr joprojām pastāv pētniecības iespējas, vismaz ASV un Krievijā, kur tiek glabāti bakas vīrusi.

Kopš bakas vakcināciju atcelšanas ir pieaudzis to cilvēku skaits Āfrikā, kuri saslimst ar pērtiķu bakām (orthopoxvirus simiae) vai govju baku (orthopoxvirus bovis). Līdz šim šāda veida bakas nav vakcinētiem cilvēkiem novērotas, jo tiek dota tā saucamā "krusteniskās infekcijas aizsardzība". Turklāt daži pētnieki baidās, ka dzīvnieku bakas sugas laika gaitā varētu mutēties, padarot to lielāka iespējamība, ka tās tiks pārnestas no cilvēka uz cilvēku.

Cilvēka bakas vīrusu teorētiski var pārnēsāt ar pilienu infekciju, klepojot un šķaudot, kā arī ar putekļu ieelpošanu no inficētiem gultas piederumiem, apģērba, traukiem vai citiem priekšmetiem, ar kuriem slima persona ir nonākusi saskarē. Iespējami arī nelaimes gadījumi laboratorijās.

Pērtiķu baku var pārnest uz cilvēkiem, kad inficēti grauzēji, žurkas vai pērtiķi iekost, saskrāpēt vai ēst inficētu dzīvnieku gaļu. Govju un kamieļu bakas dažreiz tiek pārnestas slaukšanas laikā.

Baku vīrusu inkubācijas periods ir vidēji 2 nedēļas. Kad slimība izdalās, rodas nopietna slimības sajūta. Cilvēkiem ir paaugstināts drudzis, drebuļi, galvassāpes un ekstremitāšu sāpes, iekaisis kakls un pietūkuši limfmezgli. Drudzis parasti norisinās divās reizes, pēc otrā cīņas parādās bakām raksturīgās ādas izmaiņas. Pustulās un pūtītes uz ādas galvenokārt izplatās uz sejas, kakla, krūtīm, cirkšņa apvidū un pēdās.

Kad bakas izžūst un pēc nedēļām nokrīt, tas bieži atstāj ādu bedrē vai pogām. Īpaši smagas slimības gaitas gadījumā var rasties arī nopietni izrietoši bojājumi, piemēram, paralīze, smadzeņu bojājumi un aklums. Bet parasti ir arī gaišāki slīpumi. Inficēšanās risks ar bakām ir ļoti augsts. Ārstēšanas iespējas ir ierobežotas ar stingru gultas režīmu, pretdrudža un pretsāpju līdzekļiem un sekundāru slimību ārstēšanu.

Agrāk lielākā daļa cilvēku ar bakām nomira. 20. gadsimtā mirstības līmenis bija ap 30 procentiem. Slimība īpaši ietekmē pacientus ar novājinātu imūnsistēmu, vecāka gadagājuma cilvēkus un bērnus. Cilvēkiem, kas inficēti ar dzīvnieku bakām, mirstības līmenis ir ievērojami zemāks un ir aptuveni viens procents. Tie, kas izdzīvo bakas, ir izturīgi un tādējādi aizsargāti pret slimību visu mūžu.