penicilīns

penicilīns bieži vien ir pirmā izvēle, kad jācīnās ar baktēriju izraisītām slimībām. Viņi nogalina patogēnus un neļauj tiem vairoties, ja nav pretestības.

Kas ir penicilīns?

1928. gads bija penicilīns atklājis Aleksandrs Flemings. Tā ir pirmā mūsdienu laika antibiotika. Penicilīnu iegūst no Penicillium sēnēm.

Penicilīns ir antibiotiku veids, ko injicē vai ievada iekšķīgi. To lieto pret baktēriju infekcijām un novērš baktēriju veidošanos aizsargājošā ārējā apvalkā.

Lai iegūtu pilnīgu efektu, zāles jālieto ilgu laiku. Tā kā arvien vairāk baktēriju kļūst izturīgas pret penicilīnu, atkal un atkal ir jāizstrādā jaunas sintētiskās antibiotikas.

Lietošana un lietošana

penicilīns tiek piešķirts baktēriju infekciju ārstēšanai. Benzilpenicilīnu vienmēr lieto kā injekciju, jo šis penicilīns nav drošs pret skābēm. Lai arī baktērijas to var viegli sadalīt, tā ir populāra ārstiem, jo ​​tā ir labi panesama. Visizplatītākās lietošanas jomas ir infekcijas ar pneimokokiem, streptokokiem, difterijas baktērijām, meningokokiem un spirocītiem.

Var ievadīt perorālos penicilīnus, piemēram, fenoksimetilpenicilīnu un propicilīnu. Tie ir mazāk spēcīgi nekā benzilpenicilīns, bet darbojas tāpat.

Penicilināzes rezistenti līdzekļi, piemēram, oksacilīns, flucloxacillin un dicloxacillin, ir efektīvāki pret baktēriju šķelšanos. Tomēr šie līdzekļi darbojas tikai pret stafilokokiem, lai gan vairumā gadījumu tie jau ir izturīgi pret antibiotikām.

Mūsdienu penicilīna variants ir, piemēram, amoksicilīns. Zāles lieto iekšķīgi un palīdz pret elpceļu infekcijām, urīnceļu un žults ceļu infekcijām, asins saindēšanos, garo klepu un vidusauss iekaisumu.

Mijiedarbība

Uzņemšana penicilīns var izraisīt zāļu mijiedarbību. Daudzi preparāti novērš vai samazina hormonu uzsūkšanos zarnu florā. Tas var pasliktināt kontracepciju, izmantojot kontracepcijas tabletes, jo tā nav tik efektīva. Ja penicilīns ir norīts, jālieto arī prezervatīvi.

Vienlaicīgi nevajadzētu lietot antibiotikas, kas kavē baktēriju augšanu, un fenoksimetilpenicilīnu, piemēram, tetraciklīnus un eritromicīnu. Šīs aktīvās sastāvdaļas ir efektīvas tikai pieaugušo baktērijām.

Penicilīnu un indometacīnu vai salicilātus nedrīkst lietot kopā. Šie līdzekļi tiek izmantoti reimatisma ārstēšanai. Ja tos lieto kopā ar penicilīnu, fenoksimetilpenicilīna koncentrācija tiek pagarināta un palielināta.

Pastāvīga caureja, pastiprināta urinēšana vai vienlaicīga aminoglikozīdu grupas antibiotiku lietošana pasliktina penicilīna uzsūkšanos un tādējādi samazina tā koncentrāciju un efektivitāti.

Lietojot penicilīnu, var pasliktināties cukura vai žults pigmentu noteikšana.

Riski un blakusparādības

Lietošana rada dažādus riskus un blakusparādības penicilīns var rasties. Tie nav noteikumi un atšķiras pēc smaguma pakāpes. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai penicilīns tika ievadīts tablešu, šļirču vai ziedes veidā.

Var rasties zobu krāsas maiņa, mēles iekaisums, mutes gļotādas iekaisums, sausa mute, garšas izmaiņas un kuņģa un zarnu trakta problēmas, piemēram, vemšana, slikta dūša, caureja, apetītes zudums un vēdera uzpūšanās.

Iespējams, ka var attīstīties neitropēnija, kas nozīmē leikocītu skaita samazināšanos. Notiek arī trombocitopēnija, trombocītu skaita samazināšanās asinīs. Citas blakusparādības var būt: agranulocitoze, izsitumi uz ādas, nātrene, Līlas sindroms, zāļu drudzis, anēmija, olbaltumvielu alerģijas reakcija, nieru iekaisums, sejas pietūkums, sirdsklauves, asinsvadu iekaisums, elpas trūkums, locītavu sāpes, alerģisks šoks un bronhu muskuļu spazmas.

Ja penicilīns tiek lietots ilgā laika posmā, tas var izraisīt invāziju ar izturīgām sēnītēm un baktērijām ap resno zarnu. Sekas ir caureja un zarnu iekaisums. Pēc tam penicilīna lietošana nekavējoties jāpārtrauc un jāaizstāj ar citu antibiotiku. Var būt piemērots vankomicīns.

Ilgstoša un atkārtota penicilīna lietošana var izraisīt tā saucamās superinfekcijas ar baktērijām vai sēnītēm, kuras jau ir izturīgas. Tas arī noved pie infekcijām mutē vai maksts infekcijām.

Ja tūlīt pēc penicilīna lietošanas rodas alerģiskas reakcijas, piemēram, nātrene, iespējams, ka tā ir alerģija pret penicilīnu. Tad ārstēšana nekavējoties jāpārtrauc un jāaizstāj ar piemērotu antibiotiku.

Penicilīns grūtniecības laikā jālieto tikai pēc konsultēšanās ar ārstējošo ārstu. Nav zināma kaitīga ietekme.

Zīdīšanas laikā jāizvairās no penicilīna lietošanas. Aktīvo vielu mazulis absorbē caur mātes pienu, un tas var izraisīt caureju un zarnu iekaisumu. Tas var arī paaugstināt mazuļa izpratni.