Penicilijs

Penicilijs ir pelējums, kas ir plaši izplatīts gandrīz visā pasaulē un galvenokārt rodas uz zemes un uz tās. To var atrast arī uz augiem. Arī reproduktīvo orgānu sazarotās formas dēļ tas notiks Birstes pelējums sauca.

Sporas lielākoties ir gaiši zaļā krāsā. Sēne visērtāk jūtas siltos un mitros apstākļos. Penicilijs īpaši bieži uzbrūk maizei, sieram, augļiem (āboliem, persikiem, citrusaugļiem), ievārījumiem un augļu sulām. Daži no tā veidiem tiek izmantoti, lai ražotu antibiotiku penicilīnu un pilnveidotu pārtikas produktus, piemēram, pelējuma sieru (Camembert, Roquefort).

Tā kā tie novērš konkurējošu sēņu parādīšanos, desu produktu ražošanā tiek izmantotas arī atsevišķas sugas. Penicilijs var izraisīt astmu un dažādas alerģiskas reakcijas, piemēram, klepu, nātru izsitumus, šķaudīšanas lēkmes un iesnas, kā arī bronhītu un rinītu (deguna gļotādas iekaisumu).

Turklāt daudzi sukas pelējuma veidi izdala mikotoksīnus, kuru iedarbība ir ļoti toksiska. Šīs vielas cilvēki galvenokārt absorbē sabojātā pārtikā.

Kas ir Penicillium?

Vēsā un mērenā klimatā Penicillium var atrast gandrīz visur, kur tiek sadalīti organiskie materiāli. Šie pelējuma veidi ir īpaši izplatīti dārza augsnē un lapotnēs. Parasti tos ir viegli atrast mitros pagrabos, kā arī uz ūdens caurulēm, matračiem, griestu tapetes, palodzes un mīkstajām mēbelēm. Penicillium arī patīk apmesties mājas putekļos, organiskajos atkritumos un sienā. Ideālos apstākļos pelējums spēj sadalīt celulozi. Ir zināmi vairāk nekā 200 dažādu veidu suku veidņu.

Penicillium raksturo ļoti strauja koloniju augšana. Spurs lidojums ilgst no aprīļa līdz septembrim. Micēlijs sākotnēji ir baltā krāsā, bet pēc tam mainās uz zaļganu vai dzeltenīgu toņu.

Šo veidņu antibiotiskā iedarbība tika atklāta eksperimentos ar baktēriju kultūrām 1920. gadu beigās. Pelējums vairs neļāva baktērijām izplatīties laboratorijas apstākļos.

Rašanās, izplatīšana un īpašības

Cilvēki pelējumu absorbē caur ādu, ieelpojot vai ar kuņģa-zarnu trakta sistēmu. Tikai alerģista pārbaude var sniegt skaidrību par iespējamo sūdzību cēloņiem, piemēram, caureju, galvassāpēm un ādas niezi. Šī pieeja kļūst arvien nozīmīgāka, jo sēnīšu alergēnu pēdas arvien vairāk var nonākt barības produktu ražošanā rūpnieciskajā ražošanā. Šīs atliekas parasti ir nekaitīgas veseliem cilvēkiem, taču tās var būt ļoti satraucošas alerģijas slimniekiem. Tiek lēsts, ka apmēram sešiem procentiem cilvēku Centrāleiropā ir alerģija pret pelējumu.

Kopumā ar aptuveni 250 000 dažādu veidu sēnītēm nav iespējams izveidot alerģijas testu katram. Tomēr zinātniski ir pierādītas alerģiskas reakcijas pret Penicillium. Tika konstatēts, ka attiecīgie patogēni galvenokārt atrodas telpās, kur tie galvenokārt apdzīvo ātri bojājošos pārtikas produktus un organiskos atkritumus. Vislabākie apstākļi tam ir 80% mitrumā un temperatūrā no 20 līdz 25 ° C.

Sēnītes var atrast pārtikas produktos pat tad, ja ārpus tām nav pelējuma pēdas. Alerģijas slimniekiem rodas īpašo patogēnu simptomi, jo īpaši pēc tam, kad viņi ir dzēruši alkoholu vai ēduši sieru, stipri sālītus pārtikas produktus un raugu saturošus pārtikas produktus.

Nozīme un funkcija

Pelējums Penicillium chrysogenum ir vispazīstamākais antibiotikas penicilīna piegādātājs. 19. gadsimta beigās tika atklāts, ka veidnēs ir noteiktas skābes, kas var kavēt ķermeņa kaitēkļu augšanu. Sibīrijas mēra patogēns bija pirmais piemērs, ka šajā kontekstā tika nogalinātas baktērijas.

Penicilīns bija un tiek attīrīts no sēnīšu mikroorganismiem, lai tas būtu pieejams ķīmiski izmantojamā formā. Tas apliecināja antibiotiku lielos panākumus medicīnā. Lielākajai daļai šodien joprojām izmantoto antibiotiku ir dabiski modeļi.

Slimības un kaites

Bieži atkārtojas alerģijas pret Penicillium simptomi ir ilgstoša vai visa gada garumā iesnas, pastāvīgi aizsprostots deguns un konjunktivīts ar manāmi niezošām un ūdeņainām acīm. Ja tiek skartas plaušas, tas kļūst pamanāms sausa klepus, sēkšanas trokšņu, noslogotu elpceļu un īpašos gadījumos astmas un akūta elpas trūkuma veidā.

Kuņģa-zarnu trakta rajonā alerģijas izraisa biežas sāpes vēderā, vēdera uzpūšanos, caureju, atkārtotu vemšanu un pastāvīgu nelabumu. Uz ādas alerģiskas jutības izpaužas kā ekzēma, nieze, tā sauktie čūlas (nātrene) vai neirodermatīts. Parasti aizsardzības reakcijas pret suku pelējumu pastāvīgu migrēnas, miega traucējumu un vispārēja vājuma veidā pievērš sev uzmanību. Ja pret viņiem neizturas efektīvi, ilgtermiņā viņiem ikdienas dzīves ritmā ir ievērojami trūkumi.

Ja ārsts var veikt precīzu diagnozi, vienkāršākais pelējuma alerģijas ārstēšanas veids ir pilnībā vai īslaicīgi izvairīties no pārkāpējiem pārtikas produktiem. Tajā pašā laikā var ordinēt medikamentus akūtu simptomu novēršanai. Bieži tiek izmantoti antihistamīni un kortizonu preparāti. Pati alerģiskā reakcija ar to netiek ārstēta.

Ja nav precīzi noteikts alerģisko reakciju cēlonis pret Penicillium vai citām veidnēm, dažus pārtikas produktus vairs nevajadzētu lietot piesardzības nolūkos. Tas ietver rauga produktus, zilo sieru, augļu sulas, alkoholiskos dzērienus un visus gatavos ēdienus. Liela piesardzība jāpievērš arī augļu etiķim, vīnogām, rūpnieciski ražotiem maizes izstrādājumiem, iesalu saturošiem izstrādājumiem, saldējumam un tomātu kečupam.

Veidnes bieži atrodamas arī produktos, kas satur etiķi, piemēram, kāpostiem un salātu mērcēm. Tāpat alerģijas slimniekiem jābūt uzmanīgiem, patērējot sojas mērci un dārzeņu buljonu. Visbeidzot, citronskābe, ko ļoti bieži izmanto kā piedevu pārtikā, var izraisīt alerģiskus simptomus. To izgatavo ar tiešu veidnes palīdzību. Citronskābe, savukārt, ir izejviela citām piedevām, piemēram, E 380 (triammonija citrāts) un E 1505 (trietil citrāts), kas arī var izraisīt alerģiskus simptomus.