Pārmērīga stimulācija

Visi stimuli, kurus uztver mūsu uztveres orgāni, nonāk mūsu smadzenēs tieši caur nervu traktātiem. Centrālajā nervu sistēmā smadzenēm ir vissvarīgākais uzdevums. Visi ienākošie stimuli tiek apstrādāti un atbildēti šeit. Receptori dažādās uztveres zonās uzņem stimulus un elektroķīmiski nosūta tos smadzenēm. Tālāk tos apstrādā tālāk vai izdala jaunus stimulus muskuļiem vai dziedzeriem.

Uz a Pārmērīga stimulācija tas vienmēr notiek, kad ienākošos stimulus smadzenēs vairs nevar pārstrādāt.

Kas ir pārmērīga stimulācija?

Pārmērīga stimulēšana ir ķermeņa pārmērīga reakcija, kurā tā absorbē tik daudz stimulu, ka tos vairs nevar pietiekami apstrādāt un tas var izraisīt nervu stresu.

Mums, cilvēkiem, ir pieejami dažādi jutekļi stimulu uztveršanai no vides:

• dzirdes uztvere (dzirde)

• ožas uztvere (smarža)

• garša uztvere (pēc garšas)

• vizuālā uztvere (redzēšana)

• taustes uztvere (pieskāriens)

• Termiskā uztveršana (temperatūras izjūta)

• Nocicepcija (sāpju sajūta)

• vestibulārā aparāta uztvere (līdzsvars)

• Propriocepcija (ķermeņa sajūta)

Ikreiz, kad ķermenis absorbē vairāk stimulu, izmantojot visus iepriekš aprakstītos uztveres orgānus, nekā tas var apstrādāt un nodot tālāk, tas izraisa stimulu pārslodzi. Šīs plūdi neizbēgami noved pie garīgas un fiziskas pārslodzes. Atkarībā no tā, vai šī pārmērīga stimulācija ir īstermiņa vai ilgtermiņa, parādās dažādi fiziski simptomi.

Stimulu apstrādes robeža jeb "sāpju robeža" ir tikpat individuāla kā ikvienam cilvēkam. Tāpēc pārmērīga stimulācija ir atkarīga no ienākošo stimulu daudzuma un arī no savas fiziskās uzbūves. Kāds, kuram ir jutīgāka un smalkāka uztvere, biežāk nonāk pārmērīgas stimulācijas stāvoklī (ļoti jutīga personība).

cēloņi

Pastāvīga nervu šūnu un smadzeņu pārslodze liek ķermenim stresa stāvoklī.

Šajā gadījumā norepinefrīns kā vissvarīgākā stimulējošā kurjera viela (neirotransmiters) kontrolē stresa hormonu un citu svarīgu kurjeru vielu, piemēram, serotonīna, melatonīna, kortizola utt., Reakcijas ķēdi. To lieto ķermeņa aktivizēšanai un fizisko funkciju pielāgošanai.

Pārmērīgas stimulācijas gadījumā stress tomēr palielinās, un svarīgo stresa hormonu reakcijas ķēde ir ārpus līdzsvara, un ar to saistītais norepinefrīna pārpalikums izraisa nopietnus cilvēka organisma veselības traucējumus.

Šie veselības traucējumi sākas ļoti mierīgi un dažreiz pacientam nav pamanāmi. Un tomēr to intensitāte palielinās, ja cēlonis netiek atpazīts un pēc iespējas ātrāk nojaukts. Līdzīgi kā lavīna, mazs akmens, kas virzās lejā pa ieleju, izsauc arvien lielākus un lielākus akmeņus, kas ar visu iespējamo spēku nonāk lejā.

Simptomi, kaites un pazīmes

Pārmērīga stimulācija izpaužas kā ļoti individuāli psiholoģiski un fiziski simptomi, kuriem visiem ir viens kopīgs iemesls: pastiprināta neirotransmiteru izdalīšanās, kuru darbība un darbības veids ir ārpus viņu dabiskā līdzsvara un ir traucēti.

Atgādinājums: stimulu uztveršana un pārnešana ir bioķīmisks process, ko regulē dažādi neirotransmiteri. Neirotransmiteri ir kurjera vielas, kas pārraida vai pārraida ierosinājumu vai stimulu no vienas nervu šūnas (sinapses) uz citu nervu šūnu.

Serotonīns ir viena no vissvarīgākajām kurjeru vielām stimulu apstrādē. Serotonīns ietekmē sāpju sajūtu, nomoda un gulēšanas ritmu, kā arī prāta stāvokli. Ja serotonīna koncentrācija organismā ir pārāk zema, tas var izraisīt garīgas slimības, piemēram, depresijas epizodes, trauksmi un agresiju.

Šis piemērs ātri parāda, cik smalki un vienlaikus efektīvi nobīdīti neirotransmiteri darbojas, ja smadzenes ir pārslogotas ar stimuliem. Koncentrēšanās grūtības, samazināta veiktspēja, miega traucējumi, bezmiegs, hroniski izsīkuma stāvokļi, izdegšanas sindroms, hronisku sāpju apstākļi, migrēnas, troksnis ausīs, psihozes un depresija ir simptomi, kas jāuztver nopietni, un tie jāuztver kā simptomi.

Komplikācijas

Ja pārmērīga stimulācija ilgstoši netiek atklāta un ķermeņa bioķīmiskais līdzsvars tiek mainīts uz ilgu laiku, var rasties grūti kompensējami bojājumi. Tāpēc steidzami ieteicams veikt diferencētu pētījumu par cēloņiem un sākt holistisku ārstēšanu, tiklīdz pamanāt pirmās koncentrēšanās grūtības pazīmes, sliktu sniegumu vai miega problēmas.

Atklāti agrīnā stadijā var veikt nepieciešamos pasākumus un apturēt lejupejošo spirāli. Pastāvīgu sāpju, troksnis ausīs vai depresijas gadījumā, kas vienmēr ir ilgas pārmērīgas stimulācijas fāzes pazīmes, ātri var rasties nopietnas komplikācijas. Ķermeņa bioķīmiskais līdzsvars pārāk ilgi nav bijis līdzsvarā, ķermenī parādās simptomi, kurus var izdziedināt tikai ar daudz laika un pareizu medikamentu lietošanu.

Kad jāiet pie ārsta?

Ir jēga pie pirmajām fiziskajām un psiholoģiskajām izmaiņām vērsties pie ārsta un izpētīt tā cēloni. Piemēram, migrēnai var būt dažādi cēloņi. Jānoskaidro arī tas, vai pārmērīga stimulācija ir iespējams migrēnas lēkmju izraisītājs, arī terapijas ietvaros.

Tāpat troksnis ausīs, kas tika atzīts un ārstēts sākumā, noteikti ir ārstējams. Troksnis ausīs, ko ilgstoši neārstē, ļoti ātri var kļūt hronisks. Miega traucējumi vai sāpīgi apstākļi arī pēc neilga laika novājina ķermeni un noved pie sekundārām slimībām, kuru dziedināšana prasa laiku. Sērija varētu turpināties šādi. Vienreiz un uz visiem attiecas zelta likums:

Vizīte pie ārsta ir nepieciešama, ja ķermenis parāda izmaiņas, kas nav zināmas un traucē ikdienas dzīvi. Apmeklējumu pie ārsta var uzskatīt arī par profilaktisku pasākumu un tādējādi saturēt vai pat izslēgt nopietnākas slimības.

Pirmais solis ir pie ģimenes ārsta, kurš var veikt pirmās pārbaudes. Sarežģītākiem izmeklējumiem vienmēr vienmēr ir jāpieņem speciālists. Viņam vajadzētu uzturēt ciešus kontaktus ar ģimenes ārstu un tādējādi nodrošināt ciešu aprūpi.

ENT speciālisti, endokrinologi, fonātri, gastroenterologi, bioķīmijas speciālisti, ginekoloģijas speciālisti, internās medicīnas speciālisti, psihiatrijas speciālisti, neiroloģijas speciālisti, psihosomatiskās medicīnas speciālisti ir tie, kas atkarībā no simptomiem var izmeklēt un ārstēt atšķirīgāk.

diagnoze

Pārmērīgas stimulācijas gadījumā tiek parādīta klasiskā izslēgšanas diagnoze. Pakāpeniski izslēdzot visas citas iespējamās slimības ar līdzīgiem simptomiem, beigās tiek atstāta viena diagnoze. Pārmērīgas stimulācijas simptomi ir līdzīgi daudzām citām slimībām, kurām šis diagnozes ceļš ir jāievēro. Klasiskā izslēgšanas diagnoze noteikti prasa vairāk laika un pacietības no pacienta puses. Un tomēr tas pieļauj ārstēšanas koncepcijas, kas ir pielāgotas pārmērīgas stimulācijas cēloņiem un tādējādi var izraisīt cēloņsakarību.

Ārstēšana un terapija

Ārstēšanai jābūt holistiskai, un dažādām terapijām vajadzētu darboties blakus. Papildus medikamentiem ar noteiktiem neirotransmiteriem, piemēram, serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (ko sauc par SSRI vai antidepresantiem) vai melatonīnu, ir jēga izmantot uzvedības terapiju, lai atbalstītu miega ritmu.

Tikai uzvedības maiņa un stresa cēloņa izpēte var izraisīt uzlabojumus ilgtermiņā. Ārstniecības augu lietošana pret depresīvu garastāvokli vai miega traucējumiem, ko atbalsta masāžas, arī var būt ļoti labs pirmās izvēles līdzeklis, ja pārmērīga stimulācija joprojām ir sākuma stadijā.

Akupresūra un akupunktūra holistiski atbalsta ķermeņa atjaunošanos un atbalsta bez blakusparādībām. Relaksācijas paņēmieni, piemēram, joga, progresīva muskuļu relaksācija vai autogēna apmācība, palīdz atšķirīgi satikt stimulus un minimizēt plūdus.

Perspektīva un prognoze

Dziedināšanas iespēja ir absolūti iespējama. Ja tiek diagnosticēta pārmērīga stimulācija, atkarībā no slimības stadijas var sniegt īstermiņa vai ilgtermiņa palīdzību, un uzlabojums var notikt.

Jo ātrāk pacients uztver pirmās pazīmes, viņš dodas pie ārsta un sākas terapija, jo ātrāk viņš atkal labi izies. Pozitīvā blakusparādība ir vairāk apzināties savu ķermeni un nākotnē spēt atkal un atkal reaģēt uz pirmajiem slimības simptomiem. Tādējādi pašnovērtējums iegūst papildu spēku un spēku. Pēc slimības izdzīvošanas personība mainās pozitīvi.

Bez ārstēšanas tas var ātri novest pie bīstamas lejupejošas spirāles, kuras beigās var būt pašnāvība kā labākais risinājums. Tas nekādā gadījumā nenozīmē aizbaidīšanu, bet tikai norāda uz to, kas var notikt, ja ķermenis ilgstoši tiek pakļauts pastāvīgai pārmērīgai stimulēšanai bez palīdzības.

Ja fiziskās sūdzības, kuras izraisa nenovēršama pārmērīga stimulēšana, ir tik smagas, ka tās masveidā ierobežo pacienta ikdienas dzīvi, tas neizbēgami rada bezcerību.

Bezcerība, kuru mocīja domas par pašnāvību, var izraisīt pašnāvību. (Bīstamība: Ja jums nesen ir radušās domas par pašnāvību vai ja jūs zināt kādu, kurš, jūsuprāt, varētu būt domājis par pašnāvību, sazinieties ar palīdzību.

Hormonālas saasināšanās fāzes, piemēram, pubertātes, grūtniecības un menopauzes laikā, sievietes parasti ir vairāk pakļautas riskam nekā vīrieši. Centrālo nervu sistēmu, kas ir stimula apstrādes pārslēgšanās punkts, lielā mērā kontrolē neirotransmiteri un hormoni. Hormonālo sajukumu fāzēs, kurās sievietes hormoni ir pakļauti daudzām svārstībām, straujāk var notikt pārmērīga stimulācija.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

➔ Zāles relaksācijai un nervu stiprināšanai

novēršana

Pārmērīgas stimulācijas novēršana noteikti ir grūts uzdevums mūsu laikmetā, kurā mēs katru sekundi esam pakļauti stimuliem. Un tomēr tas ir iespējams! Personīgām prasībām un individuālai ķermeņa sajūtai ir nepieciešama augsta pašrefleksijas pakāpe.

Es varu rīkoties un kaut ko mainīt tikai tad, ja es apzinos prasības, kas man izvirzītas manā profesionālajā un privātajā vidē. Tikai tad, ja labi pazīstu savu ķermeni, varu ieklausīties sevī un pamanīt pirmās pārmērīgas stimulācijas pazīmes, es varu kaut ko mainīt ar ekspertu palīdzību.

Ir iespējams arī izmantot noteiktas metodes, lai atlasītu daudzos stimulus, lai ne visi stimuli nonāk smadzenēs un būtu tur jāapstrādā.Jo ir jāapstrādā tikai stimuls, kas nonāk smadzenēs. Stimula pārtraukšana vai novirzīšana ceļā ir noderīga metode.

Pēcaprūpe

Pārmērīga stimulēšana ir vairāk aspekts, kas saistīts ar citām cēloņsakarībām, kurām var būt psiholoģiska vai fiziska izcelsme. Parasti tas neatspoguļo neatkarīgu klīnisko ainu, un tāpēc to nevar ārstēt tikai ar sekojošu aprūpi. Tāpēc uzmanības centrā ir jābūt cēloņsakarības slimībai un tā jāārstē, lai tur varētu veikt turpmāko aprūpi. Tas ir ļoti individuāls, saistīts ar pacientu un slimībām.

Vienreizējas pārmērīgas stimulācijas gadījumā tas pats par sevi nebūt nenozīmē klīnisku ainu vai citas slimības simptomu. Daudziem cilvēkiem ir tik unikāla pārmērīgas stimulācijas pieredze dzīvē, un viņiem nav nepieciešama īpaša ārstēšana vai pēcaprūpe.

Kopumā var teikt, ka nav īpašas pārmērīgas stimulēšanas pēcaprūpes, kā arī tai nav jābūt. Tomēr jāpārbauda, ​​vai pārmērīga stimulācija atkārtojas vai biežāk, un attiecīgi jāmeklē medicīniskā palīdzība. Pirmais pacienta kontaktpunkts ir ģimenes ārsts.

Tomēr ieteicams nokļūt līdz cēloņa beigām - tas var nozīmēt pašreizējā dzīvesveida, kas dažkārt var būt pārāk ātrs, samazināšanu līdz minimālam iespaidu līmenim. Garie pastaigas, it īpaši dabā, palīdz nomierināt sajūtas un samazina stresu, kas izraisīja pārmērīgu stimulāciju. Sociālo plašsaziņas līdzekļu un televīzijas ierobežošana var arī palīdzēt mazināt pārmērīgi uztvertās sajūtas un atrast ceļu atpakaļ uz labsajūtu. Kopumā ir ieteicama piesardzīgāka pieeja ikdienas darba slodzei un, ja nepieciešams, pazeminot to, lai nomierinātu prātu.

To var izdarīt pats

Cilvēki joprojām izlemj paši, ko viņi domā domāt un ko viņi uztver. Tā rezultātā viņš var arī apzināti kontrolēt, kādus stimulus viņš atļauj. Tātad zināmā mērā ir atkarīgs no mums, cik stimulus mēs pieļaujam.

Mēs varam pagriezt slēdzi galvā, mēs varam arī ieslēgt slēdzi datorā, televizorā vai telefonā. Tas novērš neticami daudz stimulu. Un katrs var pats izlemt, kad stimulu plūdi var sākties no jauna.

Izolēšana ir arī pašpalīdzība, kas ir iespējama visur, lai izvairītos no stimuliem. Vienkārši atstājiet istabu, uz brīdi apmeklējiet kluso vietu vai dodieties dabā. Aktīvu izkļūšanu no situācijas var panākt arī ar noteiktiem paņēmieniem, piemēram, eitonisko relaksāciju, kas māca atšķirt iekšējos (ķermeņa) un ārējos stimulus (vidi) un izslēgt ārpusi.

Kompensācija vides prasībām joprojām ir labs un labi izmēģināts līdzeklis. Līdzsvara atrašana hobijā, kas tiek apzināti praktizēts noteiktā laikā ikdienas dzīvē, samazina stimulus un tādējādi samazina arī plūdus.

Kopumā tas nozīmē apzināties sevi. Jo tikai tie, kas spēj uztvert sevi un ir pietiekami vērtīgi, var atpazīt pārmērīgu stimulāciju un mainīt to. No otras puses, pacients nevar mainīt vidi.

Viņš tomēr var aktīvi mainīt savu attieksmi pret viņu un ienākošajiem stimuliem. Visu šo pasaules terapiju pamatā ir aktīva atbildība par sevi un savu ķermeni.