Parastās zāles ietver visus diagnostiskos un terapeitiskos pasākumus, kas atbilst cēloņu un seku konceptuālajai pieejai un kuri notiek, izmantojot atzītas zinātniskas metodes.
No otras puses, pastāv alternatīvā medicīna un naturopātija, kas parasto medicīnu pakārto iedibinātai domāšanas un darba struktūrai un noraida tīri zinātnisku metodi. Terminu “parastās zāles” bieži lieto arī gadījumos, kad ārsti vēlas atšķirt savas metodes no parastajām metodēm vai kad viņi vēlas piedāvāt netradicionālas ārstēšanas formas.
Kas ir parastā medicīna?
Tradicionālā medicīna sākotnēji ir vispārēji atzīta klasiskā medicīna, ko māca un pielieto universitātēs, un pa to laiku tā ir paplašināta, iekļaujot dažādas jomas, piem. B. uzsākot arodmedicīnu, psihosomatisko medicīnu, socioloģiju vai psiholoģiju. Būtībā mūsdienās termins nav diez ko precīzs un tiek lietots vairāk sarunvalodā.
Turklāt parasto medicīnu bieži uzskata par fiksāciju izmēģinātām un pārbaudītām domu struktūrām, kuras tomēr vienmēr izmanto zinātniskas metodes. Tā pamatā ir primārās slimības un izolēti faktori kā slimības cēlonis. Cilvēks ir tīkla sistēma, viņa ķermenis funkcionē bioloģiskos un bioķīmiskos procesos, uz kuru pamata pat var notikt mūsdienu pētījumu metodes. Dvēsele un gars vai vispārējais ķermeņa, dvēseles un gara jēdziens, kam naturopātija piešķir nozīmi, spēlē nenozīmīgu lomu.
Alternatīvas ārstēšanas formas ir balstītas uz tēzi, ka cilvēki vienmēr vienmēr tiek uzskatīti par veseliem un cīnās ar slimībām, tiklīdz tiek traucēts viņu iekšējais līdzsvars, t.i., ķermenis un prāts vairs nav atbilstoši savienoti. Lai atjaunotu iekšējo harmoniju, izmantojot uzticēšanos, ticību un dažādu dabīgu produktu uzņemšanu, ir jāstimulē pašdziedinošās spējas un šādā veidā jānovērš slimības. Salīdzinot ar parasto medicīnu, jomas ir dažādas, un tās paļaujas uz dažādām metodēm un aprūpi.
Tradicionālā medicīna vairāk koncentrējas uz labi zināmiem farmaceitiskiem un tehniskiem sasniegumiem, tostarp vairāk uz narkotiku un noteiktu procedūru iedarbību, kas ar varbūtību un atkārtošanos dod noteiktus rezultātus un tādējādi visaptverošu slimību ārstēšanu. Riski un blakusparādības ir iekļautas arī pētījumos, un šajā jomā tās ir jānoskaidro. Tomēr pierādītie efektīvie procesi neko nesaka par faktu, ka dziedināšanas varianti alternatīvās medicīnas jomā nav veiksmīgi. Tradicionālā medicīna pamatā ir balstīta uz pierādījumiem, tāpēc tā ir medicīniskā aprūpe, kas ļauj ārstēties, pamatojoties uz visiem zinātniski pieejamajiem avotiem un datiem.
Ārstēšana un terapija
Tradicionālā medicīna meklējama 10. gadsimta sākumā, un tā ir iegūta, nosakot medicīnas skolas. Viena no vecākajām ir Salerno skola, kas sākotnēji piederēja klosterim un tika īpaši izmantota slimu mūku dziedināšanai, bet laika gaitā pārtapa par vienu no pirmajām medicīnas universitātēm Eiropā. Bija z. B. salīdzināja cūkas un cilvēku anatomiju un konstatēja, ka tā ir līdzīga.
Pirmo reizi Paracelsus to kritizēja 16. gadsimtā. Viņš nosodīja šādu vidusskolu praksi apmācīt ārstus tikai tad, kad viņi tādi bija. 19. gadsimtā terminu “parastās zāles” jau izmantoja atkāpjoties, piemēram, homeopātiskais ārsts Francs Fišers.
20. gadsimta sākumā alternatīvo medicīnu un naturopātiju aizstāja ar parasto medicīnu. Jo īpaši tas tika pamatots ar jaunajiem farmācijas un tehnikas sasniegumiem zinātnes un medicīnas jomā, par kuriem tika pamatoti fakti un zinātniskā metode, lai gan alternatīvā medicīna nespēja sniegt skaidrus rezultātus, daži pieņēmumi arī tika uzskatīti par ārkārtīgi pretrunīgiem.
Tomēr no 20. gadsimta vidus medicīna piedzīvoja jaunu pārorientāciju. Profesionālā pasaule arvien vairāk atzīst alternatīvu parastajai medicīnai un naturopātiskās dziedināšanas ieguvumus. Tas balstījās arī uz daudzajiem dziedinošajiem panākumiem homeopātijas jomā, savukārt zinātniskajiem skaidrojošajiem modeļiem bija ārkārtīgi maza loma. Svarīgs faktors bija psihes ietekme uz ķermeni. Paša ķermeņa pašdziedinošajām spējām vajadzētu izraisīt dažādu slimību dziedināšanu.
Tikpat svarīga bija pārliecība, uzticēšanās un daži efektīvi rituāli un prakses, kurām bija būtiska loma psiholoģisko un fizisko komponentu mijiedarbībā dziedniecībā. Savukārt parastās zāles brīdināja par dziedināšanas procesiem, kas placebo efekta dēļ neturpināsies.
Neskatoties uz to, pakāpeniski tika izveidots arvien vairāk jomu, kas sasaistīja abus pacienta labsajūtas virzienus, lai nodrošinātu optimālu ārstēšanu. Naturopātiskās lauka nozīme ir acīmredzama arī jaunajās universitāšu studiju jomās.
Diagnostika un izmeklēšanas metodes
Pats pacients ir diezgan vienaldzīgs pret konfliktu starp abiem virzieniem, jo individuālā ārstēšanas pieredze un dziedināšana viņam ir svarīgāka nekā metodiskā pieeja. Tradicionālā medicīna ir satriekta, it īpaši smagu un neārstējamu slimību jomā, un tā ne vienmēr var sniegt pārliecinošus risinājumus, tāpēc ir nepieciešama alternatīva naturopātijai. To pašu var novērot psihosomatisko traucējumu jomā, kur ir atvērtas dažādas jomas, lai izpētītu un pielietotu alternatīvas dziedināšanas metodes.
Īpaši ķermeņa un prāta mijiedarbība dod iespēju dziedināšanas procesam alternatīvās medicīnas jomā. Ja tas tā nav vai ja pacients ir pārāk vājš, lai cīnītos ar slimību cerībā un ticībā, naturopātija diez vai var palīdzēt. Tradicionālā medicīna ir balstīta uz zinātniski izpētītām metodēm un medikamentiem, kuru iedarbība balstās uz statistikas pierādījumiem. Šādu zāļu izlaišana var būt letāla, tāpat kā neefektīva, zinātniski pamatota ārstēšana.
.jpg)
.jpg)
