socializācija

socializācija ir pastāvīga pielāgošanās emocionālajiem un domu modeļiem sociālajās kopienās. Saskaņā ar socializācijas teoriju, cilvēki spēj izdzīvot tikai socializācijas rezultātā. Tāpēc socializācijas problēmas var izraisīt garīgas un psihosomatiskas slimības, taču tās var būt arī simptoms.

Kāda ir socializācija?

Ikvienu ietekmē apkārtējo cilvēku emocijas un domas. Cilvēka emocionālo un domu paraugu pielāgošana vides modeļiem notiek caur sociālo normu internalizāciju. Šis process ir pazīstams kā socializācija. Socializācija ir, no vienas puses, sociālā saikne ar vidi un, no otras puses, personīgā attīstība mijiedarbībā ar vidi.

Indivīds mācās savu domāšanas veidu un rīcību no savas vides. Viņam nav citas iespējas, jo viņš vienmēr atrodas vidē. Tādā veidā viņš arī koordinējas ar viņu.

Tāpēc indivīdi mēdz izturēties saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām normām un vērtībām. Kad socializācija ir veiksmīga, indivīds internalizē vides normas, vērtības, attēlojumus un sociālās lomas.

Veiksmīga socializācija atbilst subjektīvās un objektīvās realitātes simetrijai. Tādējādi sabiedrības izpratni par realitāti un savu identitāti veido ne mazāk svarīgi.

Starpdisciplināra socializācijas teorija izstrādāta 70. gados. Daudzi avoti atšķir primāro, vidējo un terciāro socializāciju atkarībā no dzīves posma.

Funkcija un uzdevums

Socializācija ir sociāli mediētu mācību procesu kopums un ļauj indivīdam piedalīties sociālajā dzīvē un dot ieguldījumu tās attīstībā. Process jāsaprot kā mūža process. Tādējādi socializācija rodas no cilvēku līdzāspastāvēšanas un izpaužas indivīda sociālajās attiecībās.

Lai socializētos, personiskā individualizācija jāsaskaņo ar sociālo integrāciju. Ego identitāti nevar nodrošināt nekādā citā veidā. Sociālā vide un iedzimtie individuālie faktori ir savstarpēji saistīti socializācijā.

Cilvēks socializācijas ietvaros attīstās tikai par sociāli kompetentu indivīdu, kurš visu mūžu attīstās, pats nodarbojoties. Pirmām kārtām indivīds visu mūžu nodarbojas ar fiziskajām un garīgajām spējām. Viņš mēģina saskaņot šo iekšējo realitāti ar sociālo un fizisko vidi un tādējādi ar ārējo realitāti.

Primārā socializācija notiek jaundzimušajam un apraksta pamatus iekļaušanai pasaulē. Šī pirmā socializācija ir saistīta ar pamataprīkojumu ar zināšanām par dzīvi un pasauli. Tikai ar šo pamataprīkojumu cilvēki var iegūt pēdas pasaulē. Sociālās vides uztveres internalizācija galvenokārt rodas, uzticoties vecākiem vai aprūpētājiem, kuri rūpējas par audzināšanu.

Ar sekundāru socializāciju indivīds saskaras ar uzdevumu kaut ko nopelnīt no savas dzīves. Sākas kontakta nodibināšana ar pasauli ārpus primārās socializācijas vides. Kopš šī brīža pasaule ir sadalīta daudzās apakšpasaulēs, un to veido zināšanas un spējas. Vidējā socializācija sākas ar kaut ko bērnudārzā vai skolā. Pēc tam indivīdam jāiegūst lomas specifiskas prasmes, lai atrastu ceļu apkārt apakš pasaulēm.

Terciārā socializācija notiek pieaugušā vecumā un atbilst pastāvīgai pielāgošanai sociālajai videi un tādējādi jaunas uzvedības un domāšanas modeļa apguvei. Šādi iegūtās zināšanas un prasmes palīdz izdzīvot sabiedrībā.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Gandrīz visas smagās fiziskās un garīgās slimības var būt saistītas ar socializācijas problēmām. Slimības dēļ cilvēki iziet no ceļa, un viņiem var būt grūti atrast ceļu sociālajā situācijā.

Slimības ar socializācijas problēmām piemērs ir ADHD. Tas ir traucējumi, kas ietekmē apmēram desmit procentus no visiem bērniem un pusaudžiem. Slimībai var būt nopietnas sekas uzvedībai un sniegumam. Grūtības saglabāt uzmanību, nemiers, nestabilitāte un impulsīva uzvedība veido attēlu. Daudzi no skartajiem bērniem un jauniešiem cieš no mācīšanās grūtībām un tādām sociālām problēmām kā sekundāras socializācijas problēmas.

Tomēr socializācijas grūtības ir ne tikai daudzu slimību simptoms, bet tām var būt arī sākotnēja saistība, īpaši ar garīgajām slimībām. Proti, primārās socializācijas grūtības var izraisīt daudzus psihes traucējumus.

Traucēta vai sarūgtināta pamata uzticība, piemēram, bieži ir garīgo traucējumu pamatā. Vilšanās pamata uzticības dēļ indivīdiem ir grūti atrast vietu savā ģimenē. Tas viņiem vēl grūtāk atrod savu vietu pasaulē sekundārās socializācijas ietvaros. Rezultāts var būt atkarības vai psihozes.

Ideālā gadījumā cilvēki ģimenē ir laimīgi un atrod vietu pašattīstībai un emocionālo vajadzību apmierināšanai. Kad bērni aug ar nopietnām ģimenes problēmām, viņi bieži cieš no personīgām un starppersonu grūtībām ģimenes struktūras izjukšanas dēļ.