Emalja

No Zobu emalja (emalja) ir visattālākais slānis virs tā saucamā zoba vainaga, tā zoba daļa, kas izvirzīta no smaganām mutes dobumā. Emalja ir viens no vissmagākajiem un cietākajiem audiem mūsu ķermenī un aizsargā zobu no kairinājuma un bojājumiem.

Kas ir zobu emalja?

Caur Emalja zobs saņem čaumalu, kurai jāiztur liels spiediens, kad pārtika tiek saspiesta. Tas aizsargā zobu no bojājumiem un nodiluma, kā arī ir vissmagākā viela cilvēka ķermenī fluora savienojuma, hidroksiapatīta, dēļ.

Šīs cietības dēļ emalju pie zobārsta var strādāt tikai ar rotējošiem instrumentiem, kas aprīkoti ar dimanta graudiem.

Emalja ir sakārtota sešstūrainās prizmās, kuras kopā satur cementa viela. Šīs kristāliskās struktūras dēļ emalja spīd. Tā kā tā netiek piegādāta ar asinīm, iznīcināto emalju vairs nevar veidot.

Anatomija un struktūra

No Emalja sastāv no dažādu minerālu sastāvdaļu kombinācijas un parasti ir līdz 2,5 milimetriem biezs.

Kristālisks materiāls hidroksiapatīts, kas sastāv no kalcija un fosfāta, ir galvenā zobu emaljas sastāvdaļa. Tas nodrošina, ka ūdenī šķīstošas ​​vielas un fluorīds var iekļūt emaljā. Savukārt fluors pārvērš hidroksiapatītu par daudz cietāku vielu fluorapatītu, tāpēc to izmanto arī zobu pastā.

Zobu emalja netiek piegādāta ne ar asinīm, ne ar nerviem, tāpēc nav sāpju, ja kariess tikai iznīcina emalju. Tas jau veidojas žokļa kaulā, pirms zobs izlaužas mutes dobumā.

Uz emaljas virsmas no siekalām atkārtoti veidojas augšējā kutikula (cuticula dentis).

Funkcija un uzdevumi

Veselīgāka Emalja Īpašās cietības dēļ tas var izturēt gandrīz jebkuru slodzi. Šī īpaši izturīgā viela aizsargā zobu no nodiluma, kā arī no atkaļķošanās ar skābēm, kas atrodas pārtikā.

Emalja izlīdzina temperatūras svārstības un novērš baktēriju uzbrukumu zobam. Emaljas cietības pamatā ir kalcija fosfāta un fluora saturs.

Jo vairāk zobu emaljā ir šīs divas vielas, jo labāk tā ir aizsargāta pret ārējiem uzbrukumiem.

Zobu emaljas augšējā virsma, neredzams emaljas pārklājums, tiek veidota no siekalu komponentiem. Tīrot zobus, šis pārklājums tiek notīrīts, lai pēc tam atkal veidotos. Tam ir aizsardzības un remonta funkcija.

Slimības un kaites

Emalja var būt īpaši ciets un tāpēc spēj izturēt lielāko daļu mehānisko slodžu. Bet skābēm un baktērijām izdodas no emaljas izvadīt vielas kalcija un fosfāta veidā, tādējādi mīkstinot to, kas padara zobu noslieci uz zobu samazinājumu.

Tas tiek izdarīts, izraisot baktēriju, kas ražo skābi no pārtikā esošajiem cukuriem (ogļhidrātiem), piestiprināšanos pie zobu emaljas ādas. Īpaši tur, kur zobu suka vai mēle nesasniedz, baktēriju slānis sabiezē un veidojas zobu aplikums (plāksne vai bioplēve).

Skābes darbība arī raupj zobu emaljas augšējo ādu, kas uz zobiem var pakāpeniski veidot biezākus aplikuma slāņus.

Siekalās ir pieejamas visas vielas, kas pēc skābes uzbrukuma var labot emaljas bojājumus. Tomēr šīs vielas var arī nogulsnēties zobu aplikumā, izraisot pārkaļķošanos un tādējādi zobakmeni. Zobu samazinājuma vai zobu samazinājuma attīstību veicina zobakmens. Sākumā zobu samazinājums neizraisa sāpes.

Simptomi rodas tikai tad, kad zobu emalja jau ir bojāta. Lai saglabātu zobu, kariesa viela ir jānoņem zobārstam un caurums jāpiepilda atkārtoti.

Lai aizsargātu emalju un tādējādi arī zobus, ir nepieciešama regulāra un rūpīga suku tīrīšana. Starpdzemdību telpas jānotīra ar suku vai diegu.

Skābā augļu sula un augļu patēriņš novājina zobu emalju un padara to neaizsargātāku, tāpēc pirms zobu tīrīšanas pēc zobu tīrīšanas nedaudz jāpagaida, līdz plāksne atkal ir izveidojusies caur siekalām.