Antidiurētiskais hormons (adiuretin)

Organisma paša hormons Adiuretīns vai. Antidiurētiskais hormons veido nervu šūnas hipotalāmā, kas ir daļa no cilvēka [[diencephalon]. Tās galvenais mērķis ir kontrolēt ūdens līdzsvaru organismā. Daudzuma un ražošanas nelīdzsvarotība var izraisīt virkni slimību.

Kas ir antidiurētiskais hormons?

Adiuretīns ir pazīstams arī ar nosaukumiem ADH (antidiurētiskais hormons), vazopresīns un AVP (arginīna vazopresīns). Visizplatītākais ir nosaukums ADH, kas sastāv no vārdiem "anti" par "pret" un "diurēze" (= urīna izvadīšana caur nierēm). Tā kā hormons veicina ūdens atgūšanu no nierēm, tas neitralizē urīna izdalīšanos, kas izskaidro nosaukumu.

Papildus oksitocīnam ADH ir hipotalāmu iedarbības hormons. Šī hormonu grupa iedarbojas tieši uz mērķa orgānu šūnām, neiziet cauri ķermeņa dziedzeriem. ADH pamatstruktūru veido aminoskābes fenilalanīns, cikteīns, arginīns, tirozīns, glutamīns, asparagīns, prolīns un glicīns.

Ražošana, izglītība un ražošana

Cilvēka ķermenī adiuretīns tiek pagatavots kopā ar oksitocīnu hipotalāmā - diencephalon apgabalā netālu no redzes nerviem. Pēc tam tas tiek izlaists asinsritē.

Izdalītā ADH daudzumu nosaka ar osmozes koncentrāciju asinīs. Cilvēka ķermeņa ūdens bilanci regulē osmoze - līdzsvars starp šķidruma daļiņām caur puscaurlaidīgu membrānu. Ja cilvēka ķermenī trūkst ūdens, izdalās vairāk adiuretīna.

Hipotalāmā ir sensori, kas reģistrē un pārraida osmotisko koncentrāciju. Asinsspiedienam ir arī liela loma izdalītā ADH daudzuma regulēšanā - attiecīgie sensori atrodas lielos asinsvados.

Funkcija, efekts un īpašības

ADH vissvarīgākā funkcija ir ūdens bilances regulēšana. Hormons izmanto receptorus uz nieru savākšanas caurulēm, lai novirzītu ūdeni atpakaļ ķermenī. Tas palielina urīna koncentrāciju, jo tā tilpums samazinās. Veseliem cilvēkiem šis process ir īpaši redzams naktī, jo ir iespējams gulēt visu nakti, neveicot urinēšanu.

Adiuretīns pilda arī citus uzdevumus. Lielos daudzumos tas izraisa asinsvadu sašaurināšanos, kas savukārt paaugstina asinsspiedienu. Aknās hormons izraisa cukura izdalīšanos citos orgānos (glikolīze). Šī vajadzība rodas, ja ķermenim ir palielināta vajadzība pēc enerģijas, kurā cukurs no pārtikas nav pietiekams, lai optimāli apgādātu šūnas.

Daļu adiuretīna neievada asinsritē, bet gan migrē uz hipofīzes priekšējo daļu. Tur tas izraisa AKTH (adrenokortikotropīna) izdalīšanos. Šis peptīdu hormons nodrošina paša ķermeņa kortizola (glikokortikoīdu) izdalīšanos virsnieru dziedzeros, tāpēc ir atbildīgs arī par insulīna izdalīšanos. Tā kā ADH atrodas šīs ķēdes sākumā, tā ir arī viena no hormonālā stresa mehānisma sastāvdaļām.

Slimības, kaites un traucējumi

Traucējumi ADH ražošanā var izpausties gan kā pārprodukcija, gan kā nepietiekama ražošana, pēdējie ir daudz biežāki. Cukura diabēta insipidus centralis gadījumā organismam ir pārāk maz ADH. Ir daudz iemeslu. Var būt vainojams adiuretīna trūkums vai nepietiekama ražošana vai nepietiekams transports uz hipofīzes aizmugurējo daivu, kā arī nepietiekama uzglabāšana hipotalāmā vai transportēšana uz ķermeņa šūnām. Visos gadījumos sekas ir vienādas, jo ADH galamērķī neierodas vai ir par maz, lai attīstītu savu efektu.

Galvenie simptomi ir pastiprināta urinēšana un ārkārtējas slāpes. Cilvēki zaudē urīnu, daudz nedzerot. Papildu simptomi var būt sausa āda, miega grūtības, aizkaitināmība vai aizcietējumi. Slimību var diagnosticēt ar laboratorijas testiem, jo ​​īpaši ar slāpju testu: pacientu pēc dažām stundām izmeklē laboratorijā, viņam neievadot šķidrumu. Veselīgam cilvēkam slāpju dēļ novēro ADH palielināšanos, ko nevar reģistrēt slimajam.

Reti traucējumi, kas saistīti ar adiuretīnu, sastāv no hormona - Švarca-Batera sindroma - pārprodukcijas. Organismā ir pārmērīgs ūdens daudzums, kas liek skartajiem cilvēkiem iegūt svaru.Tas arī atšķaida asinis, izraisot zemā nātrija līmeņa simptomus. Miegainība, galvassāpes vai atraušanās sajūta ir sekas. Asins retināšana bieži tiek noteikta, veicot regulāru pārbaudi. Turklāt urīna pārbaude var parādīt, ka urīns ir pārāk koncentrēts.

Abos gadījumos cēloņi ir ārkārtīgi dažādi. Bieži vien tas ir labdabīgi vai ļaundabīgi hipotalāma audzēji, smadzeņu asiņošana pēc negadījumiem, asinsvadu iekaisums, cista vai, retāk, granulomatoze. Vairumā gadījumu slimību var labi ārstēt, noņemot pamata problēmu.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit