Vemšanas centrs

Vemšanas centrs sastāv no apgabala postrema un kodola solitarius un atrodas smadzeņu stumbrā. Tas iedarbina vemšanas procesu un tādējādi aizsargājoši reaģē uz iespējamiem toksīniem, ko cilvēks uzņem ar uzturu. Smadzeņu vemšana balstās uz paaugstinātu spiedienu smadzenēs vai tiešu spiedienu uz vemšanas centru; iespējamie cēloņi ir traumatisks smadzeņu ievainojums, insults, smadzeņu edēma, audzēji, karstuma dūriens vai saules dūriens un citi klīniskie attēli.

Kas ir vemšanas centrs?

Vemšanas centrs ir smadzeņu daļa un atrodas smadzeņu stumbrā. Tas savu vārdu ir parādā tā galvenajai funkcijai: vemšanas ierosināšanai un dažādu tajā iesaistīto smadzeņu zonu koordinēšanai. Cik precīzi mijiedarbojas atsevišķas vemšanas centra daļas, vēl nav pilnībā saprotams.

Vissvarīgākās vemšanas centra struktūras ir apgabals postrema un nocleus solitarius; tomēr tam ir arī daudz savienojumu ar citām smadzeņu daļām un tas veido sarežģītu nervu šūnu tīklu.

Anatomija un struktūra

No anatomiskā viedokļa vemšanas centrs neveido patstāvīgu struktūru; tā vietā tā ir nervu šūnu asociācija, kas ir īpaši labi savienoti tīklā. Tomēr medicīna runā par “centru”, jo vemšanas centrs veido funkcionālu vienību.

Tās fizioloģisko bāzi veido divas anatomiskas struktūras: apgabals postrema un kodols solitarius (saukts arī par nucleustraktus solitarii vai NTS), kas savukārt abi pieder pie formatio reticularis. Tas galvenokārt atrodas smadzeņu stumbrā, bet tam ir paplašinājumi muguras smadzenēs (medulla oblongata) un diencephalon (diencephalon). Šajā apgabalā dimanta bedrē atrodas kodols solitarius.

Platība postrema atrodas muguras virzienā uz solitarius kodolu, t.i. H. virzienā uz aizmuguri. Tas ietver ķīmijreceptoru sprūda zonu, specializētu nervu šūnu tīklu, kas atrodas asins-smadzeņu barjeras priekšā. Turklāt vemšanas centrs saņem informāciju no citām nervu grupām; piemēram, no tiem, kas apstrādā stimulus no kuņģa-zarnu trakta zonas.

Funkcija un uzdevumi

Par vemšanas kontroli ir atbildīgs vemšanas centrs. Kā daļa no apgabala postrema, ķīmijreceptora sprūda zona atrodas asins-smadzeņu barjeras priekšā un tai ir aizsardzības funkcija: šajā apgabala nervu šūnās ir receptori, kas ir jutīgi pret noteiktām ķīmiskām vielām - it īpaši pret dažādām indēm. Ja šāda viela saistās ar receptoru, tas izraisa bioķīmisku reakciju nervu šūnā.

Tiklīdz tie pārsniedz kritisko sliekšņa vērtību, neirons iedarbina elektrisko signālu un pārsūta to caur apgabalu postrema. Tādā veidā ķīmijreceptoru sprūda zona atrod toksīnus, pirms tie var izplatīties smadzeņu asinsvados. Vemšanas centrs reaģē uz šo stimulu, liekot cilvēkam vemt. Ideālā gadījumā šādā veidā ķermenis atbrīvojas no lielas daļas toksisko vielu, pirms tās pat var iekļūt asinsritē. Saikne ar līdzsvara izjūtu var izraisīt vemšanu ātras vērpšanas vai amerikāņu kalniņu izjādes rezultātā.

Otra svarīga vemšanas centra daļa, kodols solitarius, ir iesaistīta ne tikai vemšanā, bet arī attēlo smadzeņu garšas kodolu.Tas veic svarīgu sagatavošanās darbu informācijas filtrēšanā un apstrādē, kas noved pie subjektīvās garšas uztveres augstākos maņu centros. Tāpēc viņa uzdevumi pārsniedz tās funkcijas, kuras viņš veic drupināšanas centra ietvaros. Ja kodols solitarius atrod garšas stimulu, kas norāda uz indīgu pārtiku, reaģē arī vemšanas centrs.

Riebums ir subjektīva reakcija uz atbaidošiem stimuliem; lomu spēlē arī vemšanas centrs. Pati psiholoģiskā sajūta neattīstās vemšanas centrā, un tā nav tīri fiziska sajūta, tā vietā tā attīstās smadzenēs, kur augstākie izziņas procesi ietekmē arī riebuma sajūtu. Smadzeņu riebuma interpretācija savukārt var ietekmēt fizioloģisko nelabumu; tomēr tas prasa ļoti spēcīgas sajūtas.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības

Ārsti runā par smadzeņu vemšanu, ja nav tādu fizioloģisku stimulu kā toksīni, bet pacients vemj vemšanas centra nepietiekama kairinājuma dēļ. Šajā gadījumā vemšanas centrs faktiski nesaņem ārēju stimulu; tā vietā viltus stimuls iedarbina nervu šūnu elektrisko potenciālu.

Smadzenes nevar pateikt atšķirību, tāpēc izturas pret signālu tāpat kā ar reālu maņu iespaidu. Viltus kairinājumi var rasties, piemēram, paaugstināta intrakraniālā spiediena dēļ. Iespējamie cēloņi tam ir smagi ievainojumi, audzēji, smadzeņu edēma (drenāžas traucējumu, karstuma dūriena vai saules dūriena dēļ utt.), Smadzeņu asinsrites traucējumi vai insults.

Insults pārtrauc asins piegādi smadzenēm tā, ka nervu šūnas vairs nesaņem pietiekami daudz skābekļa. Tā rezultātā rodas gan īslaicīgi neiroloģiski simptomi, gan pastāvīgas neveiksmes smadzeņu apgabalos, kuros nervu šūnas jau ir mirušas nepietiekama piegādes laikā. Turklāt tiešs spiediens uz vemšanas centru var izraisīt smadzeņu vemšanu. Tas notiek, piemēram, ja audzējs attīstās netālu no vemšanas centra vai ja ir traumatisks smadzeņu ievainojums.

Traumatiskā smadzeņu traumas maigākais veids ir smadzeņu satricinājums; ja tas noved pie bezsamaņas, tas ilgs ne vairāk kā desmit minūtes. Ārsti ārstē smadzeņu vemšanu, no vienas puses, ārstējot tās cēloni, no otras puses, arī simptomātiski ar dažādiem medikamentiem. Narkotiku ārstēšanā var izmantot neirotransmiteru serotonīna, dopamīna un tahikinīna antagonistus.