Kurā Ivermektīns tas ir līdzeklis, ko lieto pret parazītu iekšēju un ārēju invāziju. Tas bloķē utu, tārpu vai ērču mobilitāti un šādā veidā noved pie viņu nāves.
Kas ir ivermektīns?
Kā Ivermektīns sauc par tā saucamajām pretparazītu zālēm. Ārstniecības līdzeklis, ko lieto pret parazītu izplatīšanos cilvēkiem un dzīvniekiem.
Pamatā tas ir bālgans vai gaiši dzeltens pulveris, ko nevar izšķīdināt ūdenī, bet labākai ievadīšanai to sajauc ar citiem nesējšķidrumiem. Ivermektīns ilgu laiku tika izmantots cilvēku medicīnā, bet tagad tā nozīme mazinās. Turpretī preparātu joprojām plaši izmanto veterinārajā medicīnā.
To lieto, ja cilvēkiem un dzīvniekiem ārēji uzbrūk parazīti, utis, ērces un ērces. Bet tārpus var arī padarīt nekaitīgus organismā. Ivermektīns izraisa nevēlamās invāzijas izzušanu un šādā veidā sāk turpmāko atveseļošanās procesu.
Farmakoloģiskā iedarbība
Parasti to var Ivermektīns Lietojot, tie labi absorbējas cilvēku un dzīvnieku organismā. Neilgi pēc norīšanas tas jau ir nosakāms taukaudos un aknās. No turienes tas var atrast parazīta hlorīda kanālus.
Šāds kanāls tiek uzskatīts par jonu transporta ceļu, un tas savukārt noved pie bezmugurkaulnieku mobilitātes. Tomēr ivermektīns kavē šo kanālu funkcionalitāti. Jonu izvadīšana no dzīvās būtnes vairs nav iespējama. Drīzāk plūsma tiek padota atpakaļ ērcei, ērcei vai utai, tādējādi dzīvā būtnē veidojas hlorīda jonu pārpalikums. Reljefs caur hlorīda kanālu vairs nav iespējams, jo bloķē ivermektīnu. Vispirms tiek paralizēts parazīts.
Viņam ir kustību traucējumi, viņš vairs nevar pārvietoties un tikpat maz var izbēgt no likteņa. Turklāt tas vairs nepiekļūs cilvēka organismam, tāpēc nedz sūc asinis, nedz izplatīs kaitīgas vielas. Šajā stāvoklī viņš ir lemts mirst, un galu galā viņam ir jāiziet no sava paralīzes. Ivermektīns parasti notīra invāziju pēc vienas līdz divām dienām.
Lietošana medicīnā un lietošana
Tas tiek izmantots Ivermektīns daudzos parazitāras invāzijas veidos. Tas var izplatīties organismā un kolonizēt zarnu šeit apaļo tārpu veidā.
Āķtārpi ir piemēroti arī, lai atrastu piekļuvi cilvēka ķermenim, ligzdojot tajā caur ādas porām. Šādos gadījumos ivermektīnam būtu jānodrošina, lai tārpi, no vienas puses, nevarētu to kaitēt, bet, no otras puses, jau uzliktas olas neizraisa turpmākas klīniskas bildes. Ja, no otras puses, tā ir invāzija uz ādas, ivermektīns palīdzēs tādā pašā veidā.
Padomājiet par utīm, ērcēm un ērcītēm, kas sūc cilvēka asinis vai izplatās pa matiem. Visos minētajos gadījumos preparātu var ievadīt gan iekšēji, gan ārēji. Deva nav atkarīga no invāzijas smaguma, bet gan no pacienta fiziskā stāvokļa.
Viņš var arī lietot ivermektīnu ik pēc sešiem līdz 12 mēnešiem kā profilakses līdzekli, lai izvairītos no turpmākas slimības uzliesmojuma, kas jo īpaši varētu rasties no parazītu olām.
Riski un blakusparādības
Blaknes Ivermektīns noveda pie tā, ka līdzeklis nesen cilvēku medicīnā tika izmantots nedaudz mazāk. Galvenie, kas jāmin, ir galvassāpes, slikta dūša un nervozitātes lēkmes.
Var rasties arī viegls drudzis. Ja ivermektīnu ievada tieši ādā, t.i., lieto tur kā krēmu vai losjonu, tas var izraisīt apsārtumu, niezi un tūsku. Turklāt riska pacienti, kuri jau sūdzas par hroniskām slimībām, bieži reaģē uz astmatiskiem uzbrukumiem.
Ir arī svarīgi, lai arī tad, ja ārstēšana ar ivermektīnu ir veiksmīga, vienmēr būtu jāveic medicīniska pēcpārbaude, lai noskaidrotu, vai parazīti ir plaši izvadīti no organisma. Ja tas tā nav, nākamo nedēļu laikā imūnsistēma var vājināties. Tādēļ ivermektīns vienmēr jāizmanto ārsta uzraudzībā.
.jpg)
