Kā Vankomicīns sauc par glikopeptīdu antibiotiku. To lieto gadījumos, kad citas antibiotikas baktēriju rezistences dēļ vairs nav efektīvas.
Kas ir vankomicīns?
Vankomicīns ir glikopeptīdu grupas antibiotika, ko lieto grampozitīvu baktēriju ārstēšanai. Tas iegūst rezerves antibiotikas statusu un tiek izmantots sirds gļotādas iekaisuma (endokardīta) vai smadzeņu iekaisuma (meningīta) ārstēšanai.
Vankomicīns tika izstrādāts piecdesmitajos gados. Ražotāji šo līdzekli ieguva no Amycolatopsis orientalis baktēriju sugām. 1959. gadā tirgū nāca glikopeptīdu antibiotika. Tomēr tikai 1980. gadā aktīvo sastāvdaļu veiksmīgi ievadīja pret staph baktērijām, kuras bija izturīgas pret citām antibiotikām. Stafilokoki ir slimnieku mikrobi, kas ir atbildīgi par nozokomiālām infekcijām.
Vankomicīns ir viena no trešās līnijas antibiotikām. Parasti to lieto tikai tad, ja citas antibiotikas stafilokoku rezistences dēļ vairs nav efektīvas.
Farmakoloģiskā iedarbība
Kopā ar teikoplanīnu vankomicīns pārstāv glikopeptīdu grupas antibiotikas, kas nozīmē, ka tā īpašība ir baktēriju šūnu sienas proteīna inhibīcija. Mureīns ir ārkārtīgi svarīgs baktērijām. Kad tas tiek kavēts, vankomicīnam rodas baktericīda iedarbība, kas pēc noteikta laika noved pie baktēriju iznīcināšanas.
Tomēr vankomicīna darbības ilgums ir ievērojami īsāks nekā teikoplanīnam. Vēl viens produkta trūkums ir tāds, ka daži pacienti to slikti panes.
Tā kā vankomicīns iejaucas baktēriju šūnu sieniņā un tāpēc baktērijas mirst, imūnsistēmai atliek tikai noņemt patogēnus no organisma. Tā rezultātā pacienti atkal jūtas labāk.
Vankomicīna priekšrocība ir tā, ka glikopeptīdu grupas antibiotikas joprojām labi darbojas pret lielāko daļu baktēriju veidu. Tajos galvenokārt ietilpst stafilokoki, piemēram, Staphylococcus aureus dīglis un enterokoku baktērijas. Tomēr pēdējos gados dažiem baktēriju celmiem ir izveidojusies arī izturība pret vankomicīnu, kas rada papildu problēmas medicīnā.
Gadījumā, ja vankomicīns norīts iekšķīgi, zāles no zarnām neieplūst asinīs. Tātad zarnu sienu nevar pārvarēt ar antibiotiku. Tas var būt noderīgi, ārstējot vietējās zarnu infekcijas. Lai vankomicīns darbotos ķermeņa audos, ir nepieciešams injicēt aktīvo vielu tieši asinsritē. Antibiotika tiek izvadīta no organisma caur urīnu.
Lietošana medicīnā un lietošana
Vankomicīnu parasti ievada bakteriālu infekciju gadījumā, pret kurām citas antibiotikas, piemēram, cefalosporīni, makrolīdu grupas antibiotikas vai penicilīni, vairs nevar būt efektīvas, jo patogēni ir pret tām izturīgi vai pacients cieš no smagas alerģijas pret parastajām antibiotikām.
Vankomicīnu lieto baktēriju saindēšanās ar asinīm (sepsi), endokardītu (sirds iekšējās oderes iekaisumu), pneimoniju, mīksto audu infekcijām, kaulu smadzeņu un periosta iekaisumu un baktēriju locītavu iekaisumu.
Vankomicīnu lieto arī ķirurģiskas iejaukšanās gadījumos. Aģents tiek izmantots, lai novērstu sirds, locītavu, kaulu un asinsvadu baktēriju infekcijas.
Vankomicīnu lieto tikai kā kapsulu smagu zarnu infekciju ārstēšanai. Tas galvenokārt ir pseidomembranozs enterokolīts. Tas bieži rodas no ārstēšanas ar citām antibiotikām. Vankomicīnu ievada arī infūzijas veidā.
Nopietnas baktēriju slimības gadījumā vankomicīnu jau var lietot zīdaiņiem. Vankomicīnam nepieciešama recepte. Tāpēc produktu var iegūt tikai uzrādot ārsta recepti aptiekā.
Riski un blakusparādības
Vankomicīns var izraisīt nevēlamas blakusparādības aptuveni 1 līdz 10 procentiem no visiem pacientiem. Nav retums, ja rodas alerģiskas reakcijas vai kuņģa-zarnu trakta problēmas. Citas blakusparādības var būt izsitumi, nieze, nieru bojājumi, gļotādu iekaisums, zvana ausīs, slikta dūša, vemšana, drebuļi, drudzis, asinsvadu iekaisums, zems asinsspiediens vai šoks. Sliktākajā gadījumā pastāv pat sirdsdarbības apstāšanās risks. Arī sēnīšu aizaugšana uz ķermeņa ir reti iespējama.
Vankomicīnu vispār nedrīkst ievadīt, ja pacientam ir paaugstināta jutība pret šo vielu. Ja ir nopietni dzirdes bojājumi, infūzijas terapija ar vankomicīnu ir iespējama tikai tad, ja pacientam draud mirstība. Grūtniecības laikā antibiotiku drīkst lietot tikai tad, ja ārsts iepriekš ir rūpīgi izsvēris risku un ieguvumus. Vankomicīnu var lietot zīdīšanas laikā tikai tad, ja nav citas ārstēšanas iespējas, jo līdzeklis nonāk mātes pienā un var izraisīt veselības problēmas mazulim.
Vankomicīna lietošana vienlaikus ar citām zālēm rada mijiedarbības risku. Piemēram, ja antibiotiku ievada kopā ar aminoglikozīdiem, tas var negatīvi ietekmēt ausis un nieres. Turklāt anestēzijas līdzekļiem ir pastiprinoša iedarbība uz alerģijām pret vankomicīnu, kas ir pamanāmas asinsspiediena pazemināšanās vai ādas izmaiņas gadījumā.
Vankomicīna ievadīšana negatīvi neietekmē reaktivitāti. Tādā veidā pacients var viegli piedalīties ceļu satiksmē. Ir iespējams vadīt arī smago mašīnu.
