Augstuma slimība

Zem Augstuma slimība apraksta vairākus izplatītus simptomus, kas rodas lielā augstumā. Tas rodas, ja ķermeņa mehānismi, pielāgojoties augstumam, sabojājas, piemēram, pārāk strauji paceļoties. Terapija sastāv no nolaišanās.

Kas ir slimības augstumā?

Augstuma slimība rodas cilvēkiem, kuri dzīvo lielā augstumā vai kuri dodas lielā augstumā virs 2000 metriem. Pārāk straujas pacelšanās un ar to saistītā skābekļa trūkuma dēļ smadzenēs attiecīgā persona cieš no dažādiem simptomiem, piemēram, veiktspējas zuduma, noguruma, galvassāpēm, nelabuma un vemšanas, elpošanas grūtībām, reibonis, troksnis ausīs un miega traucējumi.

Ir iespējama arī nieru darbības samazināšanās, kas izraisa paaugstinātu sāls saturu organismā. Atkarībā no smaguma pakāpes, tiek nodalītas vieglas un smagas slimības, kas saistītas ar augstumu, kurā papildus iepriekš aprakstītajiem simptomiem smadzenēs un / vai plaušās rodas dzīvībai bīstama edēma.

Interesanti, ka ķermenis var pielāgoties dzīvei augstumā virs 2500 metriem: Kaut arī daudzi Andu iedzīvotāji cieš no augstuma slimībām, tibetiešiem ir ģenētiski nepieciešams paaugstināts elpošanas ātrums, kas darbojas kā aizsardzība pret augstuma slimībām.

cēloņi

Cēlonis Augstuma slimība ir tas, ka, palielinoties augstumam, gaisa spiediens mainās tā, ka plaušas saņem mazāk skābekļa. Turklāt intensīva slodze šajos augstumos paaugstina asinsspiedienu, tāpēc šķidrums tiek iespiests plaušās.

Šo faktoru mijiedarbība izraisa ķermeņa atrašanos ar skābekli. Tas reaģē ar refleksu hiperventilāciju un izdalās vairāk CO2. Asins pārmērīga skābšana notiek ar pirmajiem augstuma slimības simptomiem un, ja tos neārstē, akūta, smaga augstuma slimība ar edēmu un dzīvības briesmām.

Augstuma slimības attīstību veicina dažādi riska faktori, ieskaitot iepriekšējo slimību, pārmērīgu izturību, pārāk ātru pacelšanos, nepietiekamu šķidruma uzņemšanu un ķermeņa pavājināšanos no alkohola, infekcijām vai miega zālēm un narkotikām.

Simptomi, kaites un pazīmes

Biežākie augstuma slimības simptomi ir elpas trūkums, galvassāpes, reibonis un nelabums. Daudzos gadījumos šīs patoloģiskās sajūtas izraisa vemšanu. Turklāt slimiem cilvēkiem ir traucēta miega uzvedība, kas negatīvi ietekmē vispārējo ķermeņa darbību.

Citas esošās augstkalnu slimības pazīmes ir reibonis, ātra sirdsdarbība, krampji, augsts pulss un paaugstināts asinsspiediens vai sauss klepus. Turklāt rodas apziņas traucējumi (lēni vai vispār nereaģē uz apkārtējās vides iedarbību), kas liecina par traucētu neiroloģisko fonu. Šie traucējumi ir obligāti medicīniski jāpārbauda.

Slimiem cilvēkiem ir arī tendence attīstīties tūskai. Tūska ir ūdens aizture saistaudos zem ādas. Tie ir bīstami, jo var sevi pastiprināt. Spiediens paaugstinās asinsvados, kas bojā apkārtējos audus un tādējādi dzīvībai svarīgos orgānus.

Sliktākajā gadījumā tūska var veidoties arī skartās personas smadzenēs. Tad runā par augsta līmeņa smadzeņu edēmu, kas ir dzīvībai bīstama. Ūdenslīdējiem var novērot dzīvībai bīstamu liela augstuma plaušu edēmu. Abiem šo simptomu veidiem nepieciešama tūlītēja medicīniska ārstēšana.

Diagnostika un kurss

Tā kā simptomi parasti samazinās ar nolaišanos, pacients ir atkarīgs no pašdiagnozes un viņa pavadoņa novērošanas. Pirmie simptomi parādās līdz 24 stundām pirms smadzeņu un plaušu tūskas sākuma, tāpēc ir pietiekami daudz laika kontrolētai nolaišanās brīdim, kas ir vissvarīgākais pretpasākums.

Nelielas pazīmes Augstuma slimība ir galvassāpes, kas rodas kopā ar kādu no iepriekš aprakstītajiem simptomiem. Ja attiecīgā persona jau cieš no smagas formas augstuma slimības ar smadzeņu edēmu, vissvarīgākā indikācija ir kustību koordinācijas traucējumi. Nekavējoties jāveic pretpasākumi, lai izslēgtu dzīvībai bīstamus kursus un novērstu letālu augstuma slimības gaitu.

Komplikācijas

Ar augstuma slimībām sūdzības un komplikācijas vienmēr rodas, kad pacients ir lielā augumā un ķermenis nespēj pielāgoties vides īpašībām. Vairumā gadījumu tas izraisa nelabumu un galvassāpes, un bieži vien ir arī apgrūtināta elpošana. Elpas trūkums bieži noved pie panikas lēkmes.

Turklāt var rasties sirdsklauves un apetītes zudums. Skartā persona vairs nespēj izturēt smagas kravas un pati nevar veikt īpašu fizisko slodzi. Var rasties arī miega traucējumi, kas izraisa paaugstinātu nogurumu. Smagos gadījumos rodas koordinācijas traucējumi un apziņas traucējumi.

Sliktākajā gadījumā problēmas ar smadzenēm vai plaušām var izraisīt pacienta nāvi. Parasti augstuma slimību nevar tieši ārstēt, tāpēc simptomu rašanās gadījumā var būt nepieciešama nolaišanās. Ļoti lēns pieaugums bieži palīdz, lai skartā persona varētu pierast pie jaunajiem apstākļiem. Turpmākas komplikācijas vairs nav.

Kad jāiet pie ārsta?

Ārsta vizīte ir nepieciešama, tiklīdz rodas veselības problēmas, uzturoties lielākā augstumā. Ja nav saaukstēšanās, tādi simptomi kā galvassāpes, reibonis vai savārgums ir neparasti, un tas jānoskaidro ārstam. Augstuma slimība galvenokārt skar cilvēkus, kuri atrodas virs 2000 m. Cilvēki, kas tur dzīvo vai strādā, bieži izjūt intensīvus simptomus. Tā kā nolaišanās šiem cilvēkiem nav pastāvīgs risinājums, ārsts ir jāmeklē, tiklīdz rodas dzīvībai bīstamas problēmas.

Ārsts ir nepieciešams elpošanas traucējumu, pastāvīga noguruma, vājuma vai veiktspējas pazemināšanās gadījumā. Ja ikdienas prasības vairs nevar izpildīt, ieteicams pārrunāt situāciju ar ārstu. Lai panāktu veselības uzlabošanos, var veikt dažādus pasākumus. Cilvēkiem, kuri īslaicīgi apmeklē reģionus, kas atrodas lielā augstumā, iepriekš jāmeklē padoms par pareizu rīcību sūdzību gadījumā. Bieži vien pie pirmajiem simptomiem ir pietiekami pauzēt vai atkal atstāt reģionu. Šajos gadījumos ārsts nav nepieciešams. Ja Jums ir smagas asinsrites problēmas, trauksme vai apziņas traucējumi, jums jākonsultējas ar ārstu. Ja zaudējat samaņu, jums jāsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts.

Ārsti un terapeiti jūsu reģionā

Ārstēšana un terapija

Ārstēšana Augstuma slimība sastāv no tūlītējas, kontrolētas nolaišanās uz nākamo pieejamo atpūtas zonu un vismaz vienu nakti šajā vietā, lai ķermenim būtu pietiekami ilgs pārtraukums. Nolaišanās jāuzsāk nekavējoties, vajadzības gadījumā arī naktī. Parasti ir labāk ārstēt augstuma slimības, ja jums ir aizdomas, ka tā ir palikt uzturētajā augstumā vai pat pacelties augstāk.

Dažos gadījumos pietiek ar atveseļošanos, un pacelšanās var lēnām turpināties. Tomēr, ja simptomi saglabājas, ātrs nolaišanās līdz drošam augstumam zem 2500 metriem ir pareizais lēmums. Plaušu tūskas gadījumā ar klepu, bezsamaņu un samaņas traucējumiem pastāv akūtas briesmas dzīvībai, un slimajam cilvēkam jābūt pēc iespējas ātrāk vēdinātam, ievietotam pozitīvā spiediena maisiņā un nogādātam no auguma. Ja pavadonis nav iespējams jūs transportēt, par to nekavējoties jāpaziņo kalnu glābšanas komandai.

Lai arī pastāv smaga augstuma slimības gadījumā iespējama akūta ārstēšana ar deksametazonu, to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot, lai turpinātu pacelšanos, un tā ir paredzēta tikai kā tūlītējs pasākums.

novēršana

Augstuma slimība var rasties neatkarīgi no jūsu fiziskā stāvokļa, taču risku var samazināt, ievērojot dažus pamatnoteikumus: Jāpievērš uzmanība pilnīgai fiziskajai veselībai, pietiekamai atpūtai, lēnai aklimatizācijai un izvairīšanās no nevajadzīgas slodzes. Svarīgi pasākumi ir atturēšanās no alkohola, narkotikām un medikamentiem un pietiekama šķidruma uzņemšana.

Pēcaprūpe

Pēcpārbaudei jo īpaši vajadzētu novērst slimības atkārtošanos. Tāpēc tas notiek regulāri, piemēram, pēc audzēju slimībām, kas ļauj agrīnu un dzīvību glābjošu ārstēšanu. Tomēr šādām plānotajām papildu pārbaudēm nav jēgas augstuma slimības gadījumā. No vienas puses, tas ir saistīts ar faktu, ka no tipiskām sūdzībām var viegli izvairīties, izvairoties no augsta līmeņa; no otras puses, slimība ir pastāvīga, un to nevar ārstēt saskaņā ar pašreizējām zinātnes atziņām.

Labākais veids, kā alpīnisti novērš akūtas komplikācijas, ir lēnām kāpt, pakāpeniski pielāgojoties mainīgajiem apstākļiem. No otras puses, plānotās pēcpārbaudes ārsta prakses telpās sūdzības nav vispār, jo augstums nav palielinājies. Arī turpmākā aprūpe šeit nav efektīva.

Pēcaprūpe nozīmē arī pacienta atbalstu ikdienas dzīvē. Ārsts var dot padomu, kā rīkoties nākamajā pārgājienā uz kalniem. Tomēr pacients ir atbildīgs par ieviešanu. Ja jums ir smagas sūdzības, jums nekavējoties jāsāk nolaišanās. Ilgāku braucienu laikā ir vēlams izmitināt dziļos līdzenumos. Pieaugumam vajadzētu būt lēnam. Jāatzīmē, ka ķermenim ir nepieciešams laiks, lai pielāgotos mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem.

To var izdarīt pats

Cilvēkiem, kuri cieš no augstuma slimībām, vienmēr vajadzētu būt līdzi altimetram. Daudzās automašīnās tas jau ir stingri integrēts iebūvētajā sistēmā, un to jebkurā laikā var izsaukt, izmantojot jaunākos datus. Neskatoties uz to, ieteicams ņemt līdzi arī mobilo ierīci, kuru var nēsāt uz ķermeņa un reālajā laikā izmērīt arī augstumu. Pie pirmajiem augstuma slimības simptomiem jāpārbauda pašreizējā atrašanās vieta, kurā atrodas skartā persona. Pēc iespējas ātrāk jāuzsāk atgriešanās daudz zemākā augstumā un jāgaida simptomu uzlabošanās.

Tā kā augstuma slimības var nonākt dzīvībai bīstamā stāvoklī, ir jāizvairās no nevajadzīgiem riskiem. Jāsauc ārsts, ja simptomi pasliktinās vai rodas miegainība. Uzturēšanās augstākos apgabalos ir rūpīgi jāpārdomā un jāplāno. Ja iespējams, no tā vajadzētu izvairīties.

Skartās personas un viņu tuvākie radinieki pilnībā jāinformē par slimību, tās simptomiem un no tā izrietošajām sekām. Jāizvairās no spontānām ekskursijām kalnos. Bieži vien organisms lēnām var pielāgoties noteiktiem augstumiem. Tāpēc, ja nepieciešams uzturēties noteiktā augstumā, jāplāno vairākas dienas vai nedēļas, kurās pacelšanās notiek tikai pakāpeniski.