Hemostāze

Hemostāze ir termins hemostāzei. Pēc traumas traumam notiek dažādi fizioloģiski procesi, kas asiņošanu apstādina.

Kas ir hemostāze?

Hemostāzes ietvaros ķermenis pārtrauc asiņošanu, ko izraisa asinsvadu ievainojumi. Tas novērš lielu asiņu daudzumu izplūšanu.

Hemostāzes ietvaros ķermenis pārtrauc asiņošanu, ko izraisa asinsvadu ievainojumi. Tas novērš lielu asiņu daudzumu izplūšanu.

Hemostāzi var iedalīt divos procesos. Tomēr abi ir cieši saistīti un mijiedarbojas viens ar otru. Primārā hemostāze ir atbildīga par asiņošanas apturēšanu pēc apmēram vienas līdz trim minūtēm. Tas savukārt ir sadalīts trijos asinsvadu sašaurināšanās, trombocītu adhēzijas un trombocītu agregācijas posmos. Primārajai hemostāzei seko sekundārā hemostāze, kas ilgst apmēram sešas līdz desmit minūtes. Arī šeit tiek nodalītas trīs dažādas fāzes (aktivizācijas fāze, koagulācijas fāze un ievilkšanas fāze).

Traucējumi hemostāzē var izpausties kā tendence uz asiņošanu vai nepietiekama hemostāze.

Funkcija un uzdevums

Primārā hemostāze ir hemostāzes fāze. Tūlīt pēc traumas cietušie kuģi noslēdz līgumu. Šis process ir pazīstams kā vazokonstrikcija. Asinsvadu sašaurināšanās rezultātā pirms traumas tiek sašaurināts asinsvada lūmenis. Tas izraisa asins plūsmas palēnināšanos ievainotajā zonā.

Asins trombocīti (trombocīti) piestiprinās pie noteiktiem ievainoto trauku sienu komponentiem. Šai adhēzijas reakcijai nepieciešami glikoproteīnu receptori Ib un / vai glikoproteīnu receptori Ic / IIA. Trombocītu adhēzija noved pie sākotnējā brūces pārklājuma. Šie mehānismi asiņošanu aptur pēc vienas līdz trim minūtēm.

Sekundārā hemostāze ir faktiskā asins recēšanas fāze. Pagaidu slēgšanu trīs posmos aizstāj ar stabilāku fibrīna sietu. Kad trombocīti nonāk saskarē ar ārējiem faktoriem, tiek aktivizēti dažādi koagulācijas faktori.

Negatīvi uzlādētas virsmas var atrast, piemēram, uz stikla vai nerūsējošā tērauda. Aktivizētie koagulācijas faktori nosaka kustības koagulācijas kaskādi. Ja šādā veidā tiek sākta koagulācijas kaskāde, pamatā ir iekšējās sistēmas aktivizēšana. Ārējo koagulācijas sistēmu aktivizē asins kontakts ar ievainotajiem audiem. Arī šeit seko koagulācijas kaskāde.

Koagulācijas kaskādes beigās ir fermentatīvi aktīvs trombīns gan iekšējā, gan ārējā sistēmā. Tas izraisa fibrīna polimerizāciju. Fibrīns tiek veidots no neaktīvā fibrinogēna. Tā sauktais faktors XIII nodrošina atsevišķu fibrīna pavedienu savienojumu savā starpā. Tas stabilizē trombocītu spraudni, kas izveidojies primārajā fāzē, un sacietē brūces slēgšanu. Iegūto spraudni sauc par sarkanu trombu.

Trombīns izraisa arī trombocītu aktīna-miozīna skeleta saraušanos. Trombocīti saraujas, savilkot brūces malas. Tas aizver brūci. Brūces saraušanās un no trombocītiem iegūtais augšanas faktors (PDGF) veicina saistaudu šūnu imigrāciju. No šī brīža sākas brūču dzīšana.

Rezumējot, hemostāze ir būtisks process, kas traumas gadījumā aptur asiņošanu. Tas novērsīs pārmērīgu asiņu zudumu. Tajā pašā laikā tiek radīti priekšnoteikumi ātrai brūces sadzīšanai.

Slimības un kaites

Traucējumi hemostāzes gadījumā var izraisīt nepietiekamu un pārmērīgu hemostāzi vai asins recēšanu. Šo defektu cēloņi meklējami fibrinolīzes, trombocītu vai faktiskās koagulācijas līmenī.

Slimības, kas saistītas ar paaugstinātu asiņošanas tendenci, attiecas uz terminu "hemorāģiskā diatēze". Hemorāģiskās diatēzes var iedalīt četrās grupās pēc to patomehānismiem: trombocitopātijas, trombocitopēnijas, koagulopātijas un asinsvadu hemorāģiskās diatēzes. Hemorāģiskās diatēzes ietver tādas slimības kā hemofilija A, hemofilija B, Oslera slimība, Henoka-Šēlēna purpura, hipersplenisms, patēriņa koagulopātija vai Vilebranda-Jirgena sindroms.

Visas šīs slimības raksturo paaugstināta tendence asiņot. Asiņošana ir pārāk ilga, pārāk smaga vai arī to izraisa mazākie ievainojumi. Hemofiliskas asiņošanas gadījumā asiņošana ir ļoti plaša un samērā asi noteikta. Šeit parasti ir asiņošana locītavās vai muskuļos. Pēc banāliem ievainojumiem parādās liela mēroga sasitumi. Šī asiņošana notiek tādās slimībās kā A hemofilija vai B hemophilia.

Trombocitopēnijas vai asinsvadu diatēzes gadījumā asiņošana notiek petehiju vai purpura formā. Petehijas ir mazas punkcijas formas asiņošana ādā vai gļotādās. Ar purpuru ādā ir vairākkārtēja nelielu pleķu asiņošana.

Slimības, kas saistītas ar pārmērīgu hemostāzi, sauc par trombofīliju. Šeit ir palielināta tendence uz trombozi. Hiperkoagulējamību var pierādīt laboratorijā. Trombofilijas var būt iedzimtas vai iegūtas. Iegūtie trombofilijas attīstības riska faktori ir aptaukošanās, smēķēšana, grūtniecība, uz estrogēniem balstīti kontracepcijas līdzekļi, sirds mazspēja un nekustīgums pēc operācijas vai ilgstošas ​​slimības.

Ģenētiskie riska faktori ir antitrombīna deficīts, C olbaltumvielu deficīts vai S olbaltumvielu deficīts. Hemofilijas gadījumā asins recekļi var veidoties visos ķermeņa asinsvados. Tomēr vēlamās vietas ir dziļo kāju vēnas. Trombozes bieži paliek nepamanītas. Pat smagas trombozes, kas vēlāk izraisa plaušu emboliju, bieži ir asimptomātiskas. Ar izteiktu vēnu trombozi potītes, apakšstilbs vai visa kāja uzbriest. Skartā ekstremitāte ir arī silta. Āda ir saspringta. Arī spriedzes un sāpju sajūta var rasties visā kājā. Visbīstamākā trombozes komplikācija ir plaušu embolija. Trombs no kājas migrē no plaušu artērijām, kur tas rada dzīvībai bīstamu asinsvadu oklūziju.