Kā Sirds ritms attiecas uz pilnīgu atkārtotu sirdspukstu secību, ieskaitot elektrisko ierosmi un sirds muskuļa kontrakcijas. Cilvēkiem ar veselīgu sirds un asinsvadu sistēmu priekškambari vispirms saraujas un iesūknē asinis kamerās, kuras pēc tam saraujas, liekot asinīm iekļūt ķermenī un plaušu cirkulācijā. Parasti pilnīgas sirdsdarbības secības pārvietojas frekvences diapazonā no 60 līdz 80 Hz bez fiziska stresa.
Kāds ir sirds ritms?
Sirds ir četras dobuma, divas priekškambari (ātrijs) un divas kameras (kambari). Lai izpildītu savu uzdevumu pastāvīgi piegādāt ķermeņa audus ar asinīm, kas bagātas ar skābekli, priekškambari un kameras pārmaiņus pārvietojas un atpūšas noteiktā secībā, noteiktā ritmā.
Pilnīga trieciena cikla “pareizo” secību regulē elektriski. Sirdij, tā sakot, ir savs elektrokardiostimulators, tā saucamais sinusa mezgls, kas atrodas labajā atriumā netālu no augstākās vena cava drupas. Sinusa mezgls apzīmē primāro ierosmes centru un nosaka tempu.
Sakarā ar elektrisko impulsu, ko tas izsūta, priekškambari saraujas, kamēr kameras atslābst (diastolē) un pārņem asinis no priekškambariem to dobumos, kad ir atvērti bukletu vārsti. Tad elektrisko impulsu no sinusa mezgla uzņem atrioventrikulārais mezgls (AV mezgls), sekundārais sirds elektrokardiostimulators, kurš to pārsūta uz divām kamerām sarežģītā vadīšanas sistēmā. Pēc tam abas kameras saraujas (sistolē) un piespiež asinis lielajā ķermeņa cirkulācijā vai plaušu cirkulācijā.
Funkcija un uzdevums
Sirds ritma galvenais uzdevums un funkcija ir pielāgot sitienu secību starp priekštelpu un kamerām dažādu ķermeņa slodžu vajadzībām. Tas nodrošina ilgtspējīgu, optimālu skābekļa piegādi ķermeņa audiem. Tajā pašā laikā sirds ritms pielāgojas sirds muskuļa (miokarda) iespējām, lai saglabātu to veselību un izvairītos no bojājumiem, ko rada ilgstošas pārmērīgas prasības.
Sinusa mezgls labajā ātrijā netālu no augstākās vena cava saplūšanas galvenokārt ir atbildīgs par optimālas ritma secības un sitiena frekvences uzturēšanu un pielāgošanu. Tas sastāv no nervu tīkla un rada sākotnējo elektrisko stimulu, kas tiek izplatīts ātriju gludo muskuļu šūnās un izraisa to saraušanos.
Kontrakcijas stimuls un tādējādi arī pati kontrakcija rit no augšas uz leju, lai asinis caur atvērtiem bukletu vārstiem tiktu iesūknētas kamerās. Pēc tam AV mezgls saista elektrisko impulsu un ir atbildīgs par elektriskā šoka impulsa pārraidīšanu un izplatīšanu kambara muskuļos caur septa. Šeit kontrakcijas stimuls un līdz ar to arī kontrakcija notiek no apakšas uz augšu, jo kameru izejas vienmēr atrodas augšpusē, netālu no septas līdz ātrijai.
Saraušanās secība ātrijos un kambaros ir nedaudz salīdzināma ar rīšanas refleksu, kas nodrošina specifisku kontrakciju secību barības vadā, lai pārtika no rīkles uz kuņģi tiktu kārtota.
Iegūtā ritma secība, sirds ritms, lielākoties ir autonoma, bet tai arī jāpakļaujas autonomās nervu sistēmas kontroles iespējai, lai spētu pielāgot sitiena frekvenci, insulta spēku un asinsspiedienu pašreizējai prasībai.
Tādēļ simpātiskā nervu sistēma var ietekmēt sinusa mezglus, ātrijas, AV mezglus un kambarus un virzīt sirdi uz maksimālu veiktspēju, izmantojot virzītājus - norepinefrīnu un adrenalīnu, kuriem ir stimulējoša iedarbība.
Antagonists ir vagusa nervs, kas kā parasimpātiskās nervu sistēmas daļa ietekmē sinusa mezglus, priekškambaru un AV mezglu, bet ne sirds kambarus. Vagusa nervs var atbrīvot kurjera vielu acetilholīnu, kam ir nomierinoša iedarbība uz sirds ritmu un asinsspiedienu. Ārkārtējos gadījumos tas var pat izraisīt asinsrites sabrukumu.
Slimības un kaites
Sirds pašu ierosināšanas centru sarežģītā mijiedarbība ar sirds fiziskajiem stāvokļiem un autonomās nervu sistēmas ietekmi var tikt traucēta un izraisīt tipiskus simptomus un sūdzības.
Papildus relatīvi retajam, neparasti augstam sirdsdarbības ātrumam (tahikardija), kas nav saistīts ar paaugstinātām fiziskām prasībām, un neparasti zemam sirdsdarbības ātrumam (bradikardijai), var rasties aritmija, sirds aritmija.
Tas ietver normāla sirds ritma secības traucējumus, un to izraisa sirds elektriskās stimulācijas vai vadīšanas nepareiza darbība. Līdz šim visizplatītākā aritmijas forma ir tā saucamā priekškambaru mirdzēšana, kas ir saistīta ar nesakārtotām un ātrām priekškambaru kontrakcijām ar frekvenci, kas parasti pārsniedz 140 Hz. Pretstatā kambaru fibrilācijai, priekškambaru mirdzēšana nav tieši bīstama dzīvībai, bet to var saistīt arī ar pamanāmu un nepatīkamu veiktspējas zudumu.
Ja sinusa mezgls neizdodas kā primārais elektrokardiostimulators, AV mezglu pārņem kā sekundāro elektrokardiostimulatoru un pulksteni. Tomēr sirdsdarbības ātrums 40-60 sitieni minūtē ir zem sinusa mezgla frekvences. Tas nodrošina to, ka sinusa mezgls parasti "pārspēj" AV mezglu kā pulksteni un ka blakus nav divu neatkarīgu kontrakcijas stimulu.
Ja AV mezgls neizdodas arī kā pulksteņa ģenerators, sirds kambaru miokarda šūnas var sevi depolarizēt (uzbudināt) ar zemu frekvenci - 20–40 Hz, lai sākotnēji tiktu pārvarētas citādi nenovēršamas nāves briesmas.
Aritmija, ko izraisa tā saucamā ventrikulārā fibrilācija ar frekvenci vairāk nekā 300 Hz, izraisa asins tilpuma samazināšanos, kurai ir tendence uz nulli, tā ka rodas tūlītēja dzīvībai bīstama situācija.
.jpg)
