Plkst Imipramīns tas ir triciklisks antidepresants. Aktīvā viela pieder dibenzazepīnu klasei.
Kas ir imipramīns?
Imipramīns ir antidepresants, kas bija viens no pirmajiem drošajiem šāda veida medikamentiem. Zāles tika izmantotas kā dažādu citu aktīvo sastāvdaļu priekštecis depresijas terapijā.
Imipramīnu izstrādāja Šveices farmācijas uzņēmums Geigy, tagad pazīstams kā Novartis. Psihotropie medikamenti, kas pieder pie tricikliskajiem antidepresantiem, tirgū nonāca 1958. gadā. Tomēr tā kā antidepresants tika atklāts nejauši.
Sākotnēji šīs zāles 1957. gadā bija paredzēts ievadīt psihiatrs Rolands Kuhns (1912-2005) šizofrēnijas ārstēšanai. Tomēr, pārbaudot līdzekli praksē, imipramīns tika atzīts par nepiemērotu šim nolūkam. Tā vietā bija pozitīva iedarbība pret depresiju, tāpēc imipramīnu varēja lietot pret šo garīgo slimību.
Farmakoloģiskā iedarbība
Cilvēka smadzenēs nervu šūnas sazinās ar tā saukto neirotransmiteru palīdzību, kas ir ķīmiski kurjeri. Neirotransmiteri tiek atbrīvoti no nervu šūnas. Blakus esošā nervu šūna to var atpazīt, izmantojot īpašus piestiprināšanas punktus, ko sauc par receptoriem, un uzņem messenger vielu, kas pēc tam atgriežas sākotnējā šūnā. Dažas kurjeru vielas veic īpašus uzdevumus, un tām ir inhibējoša vai aizraujoša iedarbība. Messenger viela serotonīns, piemēram, kalpo kā laimes hormons.
Vēl nav bijis iespējams precīzi noteikt, kas izraisa depresiju. Viena teorija liek domāt, ka to izraisa īpašu kurjeru vielu trūkums. Trūkst neirotransmiteru, piemēram, serotonīna, dopamīna vai norepinefrīna. Ja šīs kurjeru vielas pacientam piegādā ar medikamentu palīdzību, tas var atvieglot depresijas simptomus.
Imipramīns ir viena no šīm zālēm. Tam ir spēja palielināt kurjeru vielu, piemēram, noradrenalīna un serotonīna, koncentrāciju organismā. Viela nodrošina, ka neirotransmiteri tiek absorbēti nervu šūnā. Imipramīns pozitīvi ietekmē arī citas kurjeru vielas.
Imipramīns ir viens no bezdzendes antidepresantiem, tāpēc pacienta piedziņa netiek ne palielināta, ne vājināta. Nav arī nomierinoša efekta. Šajā ziņā ir atšķirība no desipramīna tipa antidepresantiem, kuriem ir paaugstinoša vai nomierinoša iedarbība.
Pēc imipramīna uzņemšanas aktīvā viela iekļūst asinīs caur zarnām. Plaša vielas sadalīšana notiek aknās. Aģents izdalās caur nierēm un urīnu. Pēc tikai pus dienas ķermenis satur tikai 50 procentus imipramīna. Sadalījuma laikā notiek pārveide par desipramīnu, kam ir piedziņu palielinoša iedarbība.
Lietošana medicīnā un lietošana
Imipramīnu lieto depresijas ārstēšanai. Aģents ir piemērots arī psiholoģiskas sastāvdaļas izraisītu sāpju ārstēšanai. Tās var būt vieglas, mērenas vai stipras sāpes.
Citas imipramīna indikācijas ietver nemieru naktī (pavor nocturnus) un bērnu mitrināšanu gultā bērniem, kas vecāki par pieciem gadiem. Papildus apstiprinātajām lietošanas jomām aktīvo sastāvdaļu ievada arī pret fobijām vai nemieru.
Lai efektīvi ārstētu depresiju ar imipramīnu, parasti nepieciešams ilgāks laika periods. Ārstam regulāri jāpārbauda, vai preparāta lietošana joprojām ir jēga. Imipramīnu lieto kopā ar tabletēm neatkarīgi no ēdienreizēm. Ieteicamā sākumdeva ir 25 miligrami imipramīna dienā un laika gaitā tiek palielināta, līdz tā sasniedz parasto daudzumu no 50 līdz 150 miligramiem. Abas kvītis notiek no rīta un vakarā. Deva pakāpeniski jāsamazina līdz terapijas beigām.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles pret depresīvu noskaņu un garastāvokļa uzlabošanaiRiski un blakusparādības
Tāpat kā citu antidepresantu gadījumā, imipramīna lietošanai var būt nevēlamas blakusparādības. Katrs desmitais pacients cieš no aizsprostota deguna, reiboņa vai trīces. Svīšana, miegainība, sausa mute, aizcietējumi, karstās zibspuldzes, svara pieaugums un ātra sirdsdarbība.
Turklāt nav nekas neparasts, ka pēc celšanās asinsspiediens ir pārāk zems. Citas blakusparādības var būt miega problēmas, urinēšanas grūtības, apjukums, nemiers, nogurums, slāpes, apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, ādas reakcijas, patoloģiskas sajūtas vai seksuāli traucējumi.
Lielākā daļa blakusparādību ir visnopietnākās, kad sākat lietot imipramīnu. Tomēr, tiklīdz organisms ir pieradis pie narkotikām, simptomi parasti mazinās.
Imipramīnu nedrīkst lietot paaugstinātas jutības gadījumā pret tricikliskiem un tetracikliskiem antidepresantiem. Tas pats attiecas uz vienlaicīgu MAO inhibitoru ievadīšanu. Imipramīns nav atļauts arī saindēšanās gadījumā ar psihotropām zālēm, miega līdzekļiem, pretsāpju līdzekļiem vai alkoholu. Turklāt delīrija, akūtas urīna aizturi, glaukomu, pyloric stenozi, zarnu aizsprostojumu vai prostatas palielināšanos ar urīna atlikuma veidošanos dēļ jāizvairās no aktīvās sastāvdaļas.
Turklāt ir iespējama imipramīna un aktīvo sastāvdaļu mijiedarbība, kas nomāc smadzenes. Tās var būt miega zāles vai nomierinošie līdzekļi, kas, tāpat kā alkohols, pastiprina imipramīna iedarbību. Īpaša piesardzība nepieciešama arī vienlaikus lietojot citus antidepresantus, galvenokārt serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus fluvoksamīnu un fluoksetīnu. Tas palielina blakusparādību biežumu.
