Ar vakcinācija mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgā persona neciestu no noteikta veida slimībām. Procedūra ir ļoti vienkārša un nesāpīga. No otras puses, tie, kuriem nav veikta vakcinācija, bieži riskē ar savu veselību.
Kas ir vakcinācija?
Iekš vakcinācija tas ir medicīnisks pasākums, lai novērstu īslaicīgas vai hroniskas slimības. Parasti zāles, kuras pašas vakcinācijas laikā ievada ķermenī, satur novājinātu patogēna formu, pret kuru paredzēts stiprināt organismu.
Šāda imunizācija galvenokārt tiek ievadīta tieši asinīs vai muskuļos, bet tā var iekļūt ķermenī arī caur muti un anālo atveri. Tāpēc vakcinācija ir ātra un nesarežģīta procedūra, kas jāveic pirms ceļojuma vai noteiktos laika intervālos.
Turklāt maziem bērniem ir īpaši svarīgi izmantot šo infekcijas aizsardzības formu. Izņēmuma gadījumos vakcinācija var būt saistīta ar blakusparādībām.
Funkcija, efekts, pielietojums un mērķi
A vakcinācija tiek izmantots tur, kur pats organisms ir pārāk vājš, lai reaģētu uz gaidāmajiem draudiem. Tas parasti notiek jaundzimušajiem un mazuļiem līdz aptuveni trīs gadu vecumam. Kopā ar viņiem ir jārūpējas, lai ķermenis, kas joprojām ir jutīgs, saņemtu nepieciešamās vakcinācijas.
Bet pat pieaugušajiem var būt nepieciešams ar dažu gadu starplaiku, lai ar šādu vakcināciju izslēgtu tādas draudīgas slimības kā stingumkrampji. Tas pats attiecas uz braucieniem uz valstīm, kuru flora un fauna atšķiras no mūsējās un kurās reti tiek gaidīta inficēšanās ar tropiskām slimībām. Vakcinācija ir jāizmanto arī iepriekš.
Process vienmēr ir atšķirīgs un mainīgs. Piemēro sekojošo: serumam jāsasniedz organisms nesāpīgi, viegli un ātri. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt vakcinācijas efektīvu darbību. Parasti to veic ar šļirces palīdzību, kurā noteikts daudzums vakcinācijai paredzētās vielas tiek ievadīts tieši asinīs vai muskuļos.
Kaut arī šī mazā adatas spiede padara vakcināciju nedaudz nepatīkamu daudziem cilvēkiem, tā arī sola ātru efektivitāti. No otras puses, ir nedaudz vieglāk serumu uzņemt caur muti. Pazemināta uz cukura kuba, vakcinācija var kļūt par nelielu delikatesi. Šāda veida vakcinācija tiek saukta Vakcinācija iekšķīgi.
Vakcinācija caur anālo atveri ir iespējama arī svecīšu veidā. Ārstam katrā atsevišķā gadījumā jāizlemj, ko lieto. Izmantojot nelielu bukletu (vakcinācijas karti), kurā ir visas iepriekšējās vakcinācijas, viņš var informēt attiecīgo personu par turpmākajiem pasākumiem noteiktā laikā un tādējādi uzraudzīt to pastāvīgu izmantošanu.
Viņš arī zinās labāko vakcīnas ievadīšanas metodi gaidāmajai slimībai un iespējamās esošās kaites. Tāpēc ir ne tikai izšķiroši tas, bet arī tas, kā tiek veikta vakcinācija.
Riski un blakusparādības
A vakcinācija vajadzētu būt pamatā aizsargātiem pret riskiem, nevis būt par to izraisītāju. Neskatoties uz to, blakusparādības vienmēr tiek reģistrētas. Parasti tās ir nelielas zīmes, kuras adata atstāj uz rokas, kad vakcinēta, izmantojot šļirci.
Nākamajā periodā tas var izraisīt niezi un apsārtumu. No otras puses, nopietnas sāpes rodas ļoti reti, taču tās nevar pilnībā izslēgt. Atkarībā no vakcinācijas intensitātes, kas tiek izmantota vakcinācijai, skarto cilvēku var satraukt arī citi fiziski simptomi: galvassāpes, nelabums un vemšana, kā arī caureja un sāpes vēderā ir biežākas, īpaši ar ļoti agresīvām vielām vakcinācijai.
Ārstam ir svarīgi atpazīt esošās slimības un šādā gadījumā atteikties no vakcinācijas un vēlāk to panākt. Ārstam jāspēj arī sniegt kompetentas atbildes uz iespējamo risku un blakusparādībām. Turklāt ir svarīgi, lai vakcinācija tiktu veikta regulāri, un tādējādi tā var radīt efektīvu aizsardzību pret slimībām.
