Innervation saista orgānus, audus un ķermeņa daļas nervu sistēmā un tādējādi dod iespēju sarežģītai mijiedarbībai organismā. Elektriskos un bioķīmiskos stimulus pārraida caur nervu šūnām un nervu šķiedrām. Nervu struktūru bojājumi var izraisīt motoriskus traucējumus, patoloģiskas sajūtas un pat dzīvībai bīstamas sekas.
Kāda ir inervācija?
Medicīnā inervācija ir funkcionāls piegādes tīkls, ko veido nervu audi. Gan nervu šūnas, gan nervu šķiedras tiek inervēti gan orgānos, gan ķermeņa daļās vai audu tipos, piemēram, muskuļu audos.
Nervu šūnas (neironi) ir atbildīgas par stimulu uztveri un nervu impulsu apstrādi. Nervu šķiedras ir nervu šūnu pagarinājumi. Tos sauc arī par aksoniem, ieskaitot apkārtējās apvalka struktūras, un tie veic nervu šūnu ķermeņa elektrisko ierosmi. Inervācija, ko veic aksi, to apvalki un neironi, galu galā nodrošina visu ķermeņa procesu darbību.
Neirologs saprot, ka somatiskā inervācija nozīmē maņu un motora inervāciju. Veģetatīvā inervācija ir būtiska, un tā ir sadalīta simpātiskā un parasimpātiskā inervācijā.
Funkcija un uzdevums
Inervācija pārņem ķermeņa jutīgās, veģetatīvās un motoriskās funkcijas. Jutīgās nervu šķiedras ir savienotas ar receptoriem. Šie receptori reģistrē sajūtas. Kā piemēru var minēt ādas slāņu mehāniskos receptorus, kas reģistrē pieskārienu un spiedienu. Nociceptori uztver sāpju stimulus, un ādas termoreceptori ir atbildīgi par temperatūras uztveri.
Nervu šķiedras, kas savienotas ar šiem maņu receptoriem, ierosinājumus pārraida aferenciālā veidā, t.i., uz centrālo nervu sistēmu. Šī pārraide parasti notiek caur projekciju un nodrošina, ka stimuls nonāk smadzenēs un galu galā domāšanas apziņā.
Jutīgas inervācijas grupā dažreiz runā par maņu inervāciju, kad runa ir par acs, auss un rīkles maņu orgāniem. Turpretī iekšējo orgānu inervāciju sauc arī par viscerosensitīvu inervāciju. Šīs nervu šķiedras pārraida sajūtas no iekšējiem orgāniem uz centrālo nervu sistēmu.
Parasti šie neironi un aksoni tiek uzskatīti par veģetatīvās nervu sistēmas daļu, jo bez šīs ierosmes vadīšanas dzīvība nebūtu iespējama. Autonomā nervu sistēma sastāv no parasimpātiskās, simpātiskās un zarnu inervācijas. Šie nervu savienojumi kontrolē gremošanu, elpošanu, dziedzera funkcijas un sirds muskuļa kustību.
Atšķirībā no sirds muskuļa, skeleta muskuļi nav savienoti ar autonomu nervu sistēmu. Viņus inervē motori nervi. Tas nozīmē, ka ierosme tiek pārraidīta uz jūsu individuālajām muskuļu šķiedrām caur tā saucamo motora gala plāksni. Tādā veidā centrālās nervu sistēmas pavēle stimulē skeleta muskuļus sarauties.
Šajā gadījumā stimuli netiek pārnesti uz centrālo nervu sistēmu, bet drīzāk no centrālās nervu sistēmas. Saistībā ar skeleta muskuļu motoriem nerviem ārsts runā par efektīvu inervāciju. Tomēr aferenciālās nervu šķiedras darbojas katrā muskulī, kas reģistrē pašreizējo muskuļu tonusu un nodod to centrālajai nervu sistēmai.
Darbības potenciālu pārnešana nervu sistēmā notiek vai nu bioķīmiski, vai bioelektriski. Bioķīmiskajā pārraidē tiek izmantoti tā sauktie neirotransmiteri. Šie neirotransmiteri ir bioķīmiskās kurjeru vielas. Tos atbrīvo no vienas nervu šūnas un atpazīst citas nervu šūnas. Tādā veidā var sazināties arī nervu šūnas, kas neatrodas tieši blakus.
Turpretī nervu sistēmā elektriskā pārvade notiek ar uzlādētu sāls daļiņu palīdzību no šūnu membrānām. Šūnu membrānas potenciāls rodas no atšķirības starp šūnas ārējo un iekšējo vidi. Šo atšķirību nosaka membrāna, un to izmanto kā elektrisko spriegumu. Tādā veidā tiek ģenerēta kompensējošā strāva, kas veido elektriskā signāla pārraides sirdi.
Kopumā organisma uztvere, kustība un iekšējie procesi nebūtu iespējami bez inervācijas.
Slimības un kaites
Nervu šūnu bojāeju var izraisīt dažādi procesi nervu sistēmā. Viens no biežākajiem cēloņiem ir slikta asins plūsma. Piemēram, ja sirds neizdodas, tiek pārtraukta asins plūsma, kas var sabojāt nervu audus.
Bieži vien šajā gadījumā tiek ietekmēta smadzeņu inervācija. Šī smadzeņu nervu šūnu nāve var izraisīt dažādus simptomus. Motoriskās funkcijas var tikt traucētas tieši tāpat kā uztvere.
Nervu audu metabolisma traucējumi var izraisīt arī funkcionālus traucējumus vai stimulu pārnešanas traucējumus. Ar šādiem vielmaiņas traucējumiem toksīni bieži uzkrājas smadzenēs.
Nervu sistēmas iekaisums var radīt tikpat lielu kaitējumu. Šādas parādības rodas, piemēram, multiplās sklerozes gadījumā, kad imūnsistēma nepareizi atpazīst paša organisma šūnas kā svešas un uzbrūk centrālās nervu sistēmas audiem.
Visizplatītākie agrīnie nervu sistēmas bojājumu simptomi ir garšas izmaiņas, kustību traucējumi vai patoloģiskas sajūtas, piemēram, nejutīgums un tirpšana. Parazītu sajūtas var būt, piemēram, diabētiskās polineuropatijas formā, kurā par bojājumiem ir atbildīga nepietiekama asinsrite.
Infekcijas slimības, piemēram, borelioze vai deģeneratīvas slimības, var būt saistītas arī ar nervu sistēmas bojājumiem. Dažos gadījumos pat mehāniski ievainojumi, piemēram, traumatisks smadzeņu ievainojums, var ietekmēt nervu sistēmu.
Smagos gadījumos negadījumā tiek atdalīti nervi. Tas var izraisīt arī nejutīgumu vai kustību traucējumus. Īpaši bīstami ir arī nervu bojājumi mugurkaulā. Nodalīti nervi var dīgt, izveidojot neiromu, kas izraisa ievērojamas sāpes.
Noslēgtos nervus noteiktos apstākļos tagad var salikt kopā. Tomēr šis process ir ārkārtīgi garlaicīgs, jo nervu šķiedras dienā aug tikai par vienu milimetru. Tādēļ terapeitiskie panākumi tiek sasniegti tikai pēc ievērojami ilgāka laika perioda, nekā tas ir, piemēram, pēc sadzijušu kaulu vai brūču sadzīšanas.
.jpg)
