Mielīna apvalks

Kā Mielīna apvalks ir termins, ko izmanto, lai aprakstītu nervu šūnas līdz vienu metru garu neirītu apvalku. Mielīna apvalks aizsargā nervu šķiedras, izolē tās elektriski un ļauj ievērojami ātrāk pārraidīt ātrumu nekā nemielētas nervu šķiedras. Mielīna apvalki sastāv no īpašiem lipīdiem, fosfolipīdiem un strukturāliem proteīniem, un tos ik pēc pusotra milimetra pārtrauc tā saucamais Ranvieras gredzens.

Kas ir mielīna apvalks?

Nervu šūna vai neirons parasti sastāv no šūnas korpusa, īsiem procesiem (dendrītiem) pie šūnas un neirīta, kas cilvēkiem var sasniegt vairāk nekā metru. Kaut arī dendrīti parasti nav apvalki, lielāko daļu neirītu aizsargā mielina apvalks vai mielīna apvalks, un pēc tam tos sauc par aksonu.

Parasti mielīna apvalku ik pēc 0,2 līdz 1,5 milimetriem pārtrauc tā saucamā Ranviera aukla, tā ka aksona izskats nedaudz atgādina pērļu kaklarotu ar garenu pērļu virkni. Mielīna apvalki elektriski izolē nervu procesu un piedāvā ne tikai aizsardzību, bet arī ļauj ievērojami palielināt nervu stimulu pārnešanas ātrumu caur tā dēvēto salātisko stimulu pārnešanu, kas “lec” no gredzena uz gredzenu.

Mielīna apvalka strukturālā viela sastāv galvenokārt no lipīdiem, piemēram, holesterīna un fosfolipīdiem, kā arī no īpašiem strukturāliem proteīniem. Mielīna apvalku struktūra un sastāvs nedaudz atgādina plazmaemēmu, cilvēku un dzīvnieku šūnu membrānu.

Anatomija un struktūra

Perifērās nervu sistēmas (PNS) aksonu mielīna apvalkus veido Schwann šūnas, bet centrālās nervu sistēmas (CNS) - oligodendrocīti. Abi šūnu tipi pieder glial šūnu grupai, kas veic atbalsta funkcijas neironiem un, tāpat kā pašas nervu šūnas, nāk no ektodermas.

Katra Švana šūna aptin spirālveida aksona daļu spirālē ar mielīna slāni, kuras sastāvs ir tieši tāds pats kā to plazmas un šūnu membrāna. Aksonus var ietīt ar līdz 50 šūnu membrānas dubultā slāņiem. CNS procesi attīstās no oligodendrocītu somas, kas veido kontaktu ar aksoniem un apņem tos mielīna apvalkā. Dendrocīts var "ietīt" vairāku aksonu aksonu sekcijas vienlaikus.

Stimulu pārnešanā svarīga loma ir regulāriem medulāro apvalku pārtraukumiem Ranviera auklas gredzenu veidā no 0,2 līdz 1,5 milimetriem. Ranvier saīsinātie gredzeni atstāj ļoti šauras vietas, apmēram katrs mikrometrs brīvas, kur nervu trakti praktiski nav palikuši bez elektriskās izolācijas.

Funkcija un uzdevumi

Aksonu mielīna apvalki veic vairākas funkcijas, kuras visas ir individuāli svarīgas nervu sistēmas mijiedarbībai un izskaidro tās funkcionalitāti. Medulārais apvalks piedāvā neirītus, kas darbojas mehāniskā aizsardzībā, un tajā pašā laikā elektrisko izolāciju, kuru pārtrauc tikai Ranvier auklas gredzeni.

Regulāriem izolācijas pārtraukumiem ir izšķiroša nozīme darbības potenciālu pārraides ātrumā un tipā. Miega stāvoklī aksonam ir tā sauktais miera potenciāls iekšpusē, ko raksturo negatīvi lādētu olbaltumvielu un pozitīvi lādētu kālija jonu pārpalikums salīdzinājumā ar negatīvi lādēta hlorīda un pozitīvi lādētu nātrija jonu pārpalikumu ārpusšūnu telpā ārpus aksona plazmas membrānas. Nedaudz negatīvo atpūtas potenciālu (membrānas potenciālu) membrānā uztur ar jonu kanāliem un aktīvi kontrolējamiem nātrija-kālija sūkņiem.

Ja nervu šūna saņem noteiktu stimulu, tā tiek pakļauta depolarizācijai, elektriskie apstākļi tiek īslaicīgi apgriezti un darbības potenciāls tiek izveidots, izmantojot ar spriegumu vadāmus nātrija un kālija jonu kanālus, kas tomēr ilgst tikai aptuveni 0,1 līdz 0,2 milisekundes. Sakarā ar darbības potenciālu aksonā, nākamais nākamais vads ir depolizēts un tiek izveidots darbības potenciāls.

Tas nozīmē, ka samērā lēno un apgrūtinošo stimulu pārnešanu saista nepārtraukta darbības potenciāla pārnešana, un to aizstāj ar pēkšņu (salātisku) stimulu pārnešanu no gredzena uz gredzenu. "Nervu ātrums" palielinās no aptuveni 1 līdz 2 m / sek neirītos bez mielīna apvalka līdz 120 m / sek aksonos ar biezu mielīna apvalku. Vēl viens mielīna apvalku uzdevums ir piegādāt nervus.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības

Vissvarīgākās slimības un kaites, kas tieši saistītas ar mielīna apvalkiem, ir slimības, kas noved pie nervu sabrukšanas un demielinizācijas. Aksonu demielinizācija - kā to dēvē arī par demielinizāciju - balstās vai nu uz ģenētiskiem defektiem, kas, kā zināms, izraisa iedzimtas motora jutīgas neiropātijas, vai, piemēram, uz autoimūno slimību multiplo sklerozi (MS).

Iespējami cēloņi ir arī citi cēloņi, piemēram, pārmērīga hroniska alkohola lietošana, diabētiskā neiropātija, borelioze vai mielīna sabrukšana kā zāļu nevēlamās blakusparādības. Iedzimtas motora jutīgas neiropātijas tiek izteiktas kā pakāpenisks mielīna slāņu sadalījums vai arī a priori ir problēmas ar mielīna apvalku struktūru vai sintēzi. Ģenētiski noteikta slimība Krabbe slimība ir īpaša situācija, jo tā neizraisa mielīna sabrukumu, bet gan no mielīna metabolisma kaitīgu sabrukšanas produktu uzkrāšanās fermentu trūkuma dēļ.

Aksonu atkaļķošanās var notikt arī toksiskas ietekmes vai noteiktu B vitamīnu, piemēram, B6 un B12, trūkuma dēļ, no kuriem alkoholiķi bieži cieš. Autoimūna slimība MS, kuras cēloņi (vēl) nav pilnībā izprotami, ir samērā izplatīta Centrāleiropā un skar sievietes apmēram divreiz biežāk nekā vīriešus. CNS hroniska iekaisuma slimība noved pie vairākām vai vairākām (vairākām) zonām baltajā matērijā, kuras ietekmē demielinizācija, un no tā izrietošās simptomātiskās sekas.