Virziena izjūta

No Virziena izjūta nav neviena no sešām cilvēka maņām. Drīzāk to veido vairāki no šiem maņu uztveres veidiem.

Pretstatā visām citām maņām virziena izjūtu var apmācīt un iemācīties. Kopš mūsdienu laikmeta vispārējā spēja orientēties cilvēkiem tomēr ir samazinājusies.

Kāda ir virziena izjūta?

Virziena izjūta ir zināma arī kā telpas vai telpiskās orientācijas izjūta. Tā ir tikai netieši daļa no sešiem cilvēka sensoro uztveri.

Virziena izjūta ir zināma arī kā telpas vai telpiskās orientācijas izjūta. Tā ir tikai netieši daļa no sešiem cilvēka sensoro uztveri. Struktūra nav par neatkarīgu izjūtu, bet gan par vairāku maņu mijiedarbību. Orientācijas sajūtā ir iesaistīta gan redzes, gan dzirdes, ožas, pieskāriena, līdzsvara un muskuļu sajūta (dziļuma jutība).

Papildus cilvēkiem dzīvniekiem ir arī telpas izjūta, kas ļauj viņiem orientēties un kustēties koordinētā veidā. Atšķirībā no cilvēkiem, daudzi dzīvnieki ir aprīkoti ar papildu vibrāciju izjūtu, magnētiskajiem laukiem un polarizācijas modeļiem. Šie papildu priekšstati nonāk viņas virziena izpratnē.

Atšķirībā no visām citām maņām, telpisko orientāciju var iemācīties un apmācīt augstā mērā. Pamatstruktūra ir iedzimta caur acu, muskuļu un ausu anatomiskajām struktūrām. Bet tā kā atmiņai un uzmanībai ir nozīme arī telpiskajā orientācijā, virziena izjūtu var uzlabot, veicot noteiktus vingrinājumus.

Funkcija un uzdevums

Bez virziena izjūtas cilvēki vairs nespētu orientēties telpā. Koordinētā kustība caur kosmosu ir atkarīga arī no šīs maņu struktūras. Liela daļa no telpiskās orientācijas tiek apgūta tikai ar mērķtiecīgu pārvietošanos kosmosā.

Cilvēki pirmajos dzīves gados iemācās orientēties nelielās teritorijās. Vēlāk seko ģeogrāfiskās orientācijas apguve, kas pēc tam kā atmiņas saturs veicina vispārējo virziena izjūtu. Tuvplūsmas orientācijai nozīme ir telpiskajai pozīcijai, t.i., sava ķermeņa stāvoklim un pozai telpā.

Īpaši redzes un līdzsvara izjūta ļauj novērtēt savu telpisko stāvokli. Līdzsvara izjūta jo īpaši ir paredzēta, lai izveidotu un uzturētu savu stāju un ņemtu vērā tādus vides spēkus kā smagums. Šīs maņu uztveres mijiedarbību ar vizuālo uztveri var izmantot, lai novērtētu paša telpiskā stāvokļa leņķus un slīpumus, kā arī svērtās līnijas.

Pieskāriena sajūtai ir nozīme arī paša telpiskā stāvokļa noteikšanā, jo cita starpā tā aprēķina arī savu smaguma centru. Šis aprēķins tiek veikts, pamatojoties uz spiediena receptoriem uz pēdu zolēm, un tas ir iekļauts telpiskajā stāvoklī.

Iepriekš minēto sensoro struktūru cieša saikne ar dziļu jutīgumu galu galā aizsargā cilvēkus no krišanas un klupšanas. Dziļā jutība ir viena no ātrākajām maņām, un to kontrolē smadzenītes, lai smadzenes varētu automātiski uzsākt aizsargājošu muskuļu reakciju, tiklīdz līdzsvara orgāns ziņo par pēkšņām stājas izmaiņām. Piemēram, cilvēki automātiski nekrīt zemē, ja paklupa, bet bieži vien joprojām var noķert sevi, automātiski paceļot kāju uz priekšu.

Telpiskā stāvokļa uztveri galvenokārt kontrolē zemapziņā. No otras puses, liela mēroga uztvere ir apzinīgāka. Ar šāda veida orientāciju aizvien lielāka loma ir spējai domāt un modrībai.

Atšķirīgo telpisko punktu, piemēram, ainavu parādību, ēku vai ceļa zīmju, atmiņa ir iestrādāta telpiskajā vietā. Tāpēc liela mēroga orientācija ir tikai apgūta.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Concentration Zāles koncentrācijas un orientācijas traucējumiem

Slimības un kaites

Tā kā virziena izjūta prasa praksi un apmācību, šai maņu struktūrai ir būtiska pārvietošanās telpā. Kā aprakstīts, liela daļa virziena izjūtas tiek apgūta. Ja cilvēks agrīnā vecumā pietiekami nepārvietojas telpā, virziena izjūta var attiecīgi mazināties.

Tāpēc zinātnes tikmēr spēja noteikt, ka mūsdienu cilvēkiem samazinās spēja orientēties. Šis samazinājums ir saistīts ar mūsdienām, kuru dēļ orientācija un nemotorizēta pārvietošanās vairs nav nepieciešama.

Virziena izjūta var radīt diskomfortu ar neparastām vai nepazīstamām telpiskām kustībām. Piemēram, niršanas un lidošanas laikā virziena izjūtai ir grūti noteikt telpisko stāvokli, un vispārējā orientācija ir traucēta. Zem simptomiem mainījusies mainītā telpas uztvere. Lidojot, tomēr problēmas atgriežas pie pagrieziena kustībām. Jo īpaši līdzsvara izjūtu, kas ir būtiska virziena izjūtai, šajās situācijās vairs nevar vienmērīgi pielāgot. Sekas ir vertigo, reibonis, slikta dūša un apjukums.

Ilgtermiņa orientācijas traucējumi var būt gan psiholoģiski, gan organiski. Ķīmiska iedarbība, zāļu ievadīšana un citas intoksikācijas, piemēram, var izraisīt orientācijas traucējumus, jo tie uzsver smadzeņu orientācijas centru.

No otras puses, var būt arī faktisks smadzeņu bojājums, piemēram, Alcheimera, Parkinsona vai smadzeņu bojājumi citu iemeslu dēļ. Atkarībā no tā, kurus smadzeņu centrus vai individuālos smadzeņu uztveres centrus ietekmē bojājums, orientācijas traucējumi var izpausties dažādos veidos. Pastāvīgs reibonis, piemēram, jau var būt dezorientācija.