Flebogrāfija

Iekš Flebogrāfija tā ir radioloģiskās izmeklēšanas metode. To izmanto vēnu novērtēšanai.

Kas ir venogrāfija?

Flebogrāfija ir radioloģiskās izmeklēšanas metode. To izmanto vēnu novērtēšanai.

Kā flebogrāfija vai Venogrāfija ir angiogrāfijas sastāvdaļa. Tā ir viena no attēlveidošanas pārbaudes procedūrām. Tiek izmantots kontrastviela, kas satur jodu, kuru ārsts ievada pārbaudāmajā vēnu rajonā. Tajā pašā laikā ārsts veic rentgena pārbaudi, lai reģistrētu kontrastvielas plūsmu.

Flebogrāfiju izmanto, lai vizualizētu plecu un roku vēnas, kāju vēnas un iegurņa vēnas. To kā pirmo izvēli izmanto reti. To bieži veic tikai pēc sonogrāfijas (ultraskaņas izmeklēšana). Ir noderīgi noskaidrot neprecīzus atradumus, ja ir aizdomas par asins recekli (trombozi). Piemēram, trombozes augšstilba vēnās un apakšstilba saišu vēnās var īpaši labi noskaidrot ar venogrāfiju.

Funkcija, efekts un mērķi

Venogrāfijas pielietojuma jomas galvenokārt ir varikozas vēnas (varikozas vēnas), vēnu tromboze (flebotromboze), posttrombotisks sindroms un atkārtotas varikozas vēnas, kurās varikozas vēnas atkal attīstās.

Turklāt flebogrāfija tiek veikta pēc neskaidrajiem ultraskaņas izmeklējumiem, ja ir aizdomas par dzīvībai bīstamu plaušu emboliju, ko bieži izraisa aizkavēta kāju vēnu tromboze, pirms operatīvas trombektomijas vai medicīniskas trombolīzes veikšanas un jāpārbauda turpmākās izteiktas flebotrombozes gaita. Iekaisumu vai audzēju, kas parādās vēnu apvidū, var noteikt arī, izmantojot venogrāfiju.

Pirms var veikt venogrāfiju, pacientam skartajā vēnā vispirms jāinjicē kontrastviela. Asinīm vēnās ir spēja plūst sirds virzienā. Tādā veidā ir iespējams labi sadalīt kontrastvielu. Pateicoties speciālajai rentgenstaru pārbaudei, var precīzi parādīt iekšējo vēnu struktūru. Tādējādi ārstam tiek dota iespēja noteikt visas izmaiņas, kas var ietvert pārvietošanu vai vājās vietas.

Pirms venogrāfijas veikšanas pacientam jāinformē ārsts, ja viņam ir kādas īpašas alerģijas. Apmēram četras stundas pirms pārbaudes sākuma pacientam nav atļauts neko ēst. Dažos gadījumos kāju vannas lietošana var būt noderīga arī ādas mīkstināšanai un vēnu paplašināšanai. Tas, savukārt, ļauj izveidot labāku piekļuvi vēnām.

Ja kājai tiek veikta venogrāfija, kā tas parasti notiek, pacients guļus uz dīvāna. Pēdas noliecas apakšējā virzienā. Žurnālu virs potītes novieto, lai kontrastviela varētu iekļūt arī kāju dziļajās vēnās. Tad kontrastvielu ievada vēnā pēdas aizmugurē. Aģents caur vēnu var iekļūt dziļākajās ķermeņa daļās. Nākamais solis ir rentgena uzņemšana. Ārsts apskata iegurni, augšstilbu, ceļgalu un apakšstilbu. Rentgena attēli tiek ņemti no vairākiem virzieniem. Kāja griežas iekšējā un ārējā virzienā.

Ja ir tromboze, to attēlā var uzskatīt par aizpildīšanas defektu, kas ir asi norobežots. Pārbaudot venozā vārsta funkciju, pacientam jāstumj līdzīgi kā zarnu kustībai. Šādā veidā ārsts var noteikt, vai venozās asinis atgriežas un vai venozie vārsti ir stingri. Kopumā venogrāfija ilgst tikai 5 līdz 10 minūtes.

Pēc pārbaudes beigām kāju stingri iesaiņo. Var uzlikt arī atbalsta krājumu. Lai labāk noņemtu kontrastvielu, pacientam jāpārvietojas apmēram 30 minūtes. Aģenta izdalīšanās notiek caur nierēm. Tādēļ pacientam ir jādzer daudz šķidruma.

Ja ar venogrāfiju vien nepietiek diagnozes noteikšanai, pastāv arī CT venogrāfijas iespēja, kurā vēnas tiek pārbaudītas ar datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses venogrāfiju, ko var veikt ar kontrastvielu vai bez tā.

Riski, blakusparādības un briesmas

Veicot venogrāfiju, ir iespējamas dažas blakusparādības. Tie ietver, piemēram, asiņošanu injekcijas vietā. Dažiem pacientiem ir arī infekcijas vai rētas. Kontrastviela var arī kairināt vēnu sienas vai izraisīt alerģiskas reakcijas.

Ja ir tromboze, iespējams, ka asins receklis atslābst un iekļūst citās ķermeņa daļās. Ja ārsts ievieto katetru, pastāv risks, ka ar instrumentu vai adatu tiks caurdurta vēnas siena.

Papildus riskiem un blakusparādībām jāņem vērā arī dažas kontrindikācijas. Tas galvenokārt ietver iespējamu pacienta nepanesamību pret kontrastvielu. Papildu kontrindikācijas ir hroniska limfas sastrēgums, akūts iekaisums plecu un roku rajonā, uz pēdas vai apakšstilba un hiperaktīvs vairogdziedzeris. Šo iemeslu dēļ ārstam pirms venogrāfijas precīzi jāinformē pacients par procedūras riskiem un blakusparādībām, kas ietver arī rentgena ekspozīciju. Dažreiz eksāmenam var noderēt citas procedūras, kas nav invazīvas.

Venogrāfijai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Viņu lielākā priekšrocība ir venozo asinsvadu sistēmas pilnīga parādīšana. Funkcionālās pazīmes ir skaidri redzamas rentgenogrammā. Tomēr radiācijas iedarbība tiek uzskatīta par mīnusa punktu. Kontrastviela arī rada stresu nierēm. Turklāt radioloģisko iekārtu tehnoloģija ir saistīta ar augstākām izmaksām.