Rifampicīns

Kā Rifampicīns sauc par antibiotiku.Tas nāk no sēnītes Streptomyces mediterranei.

Kas ir rifampicīns?

Rifampicīns ir viena no antibiotikām un pieder pie rifamicīnu grupas. To var izmantot pret dažāda veida baktērijām.

Rifampicīns ir viena no antibiotikām un pieder pie rifamicīnu grupas. To var izmantot pret dažāda veida baktērijām. Rifampicīns tiek uzskatīts par īpaši efektīvu tuberkulozes ārstēšanā, pret kuru to lieto kopā ar citām zālēm.

1957. gadā notika pirmās vielas izdalīšana no Streptomyces mediterranei sēnītes. Viņi attīsta antibakteriālu efektu. Rifampicīns kļuva par visefektīvāko šo vielu pārstāvi. Antibiotiku daļēji sintētiski ražo no rifamicīna B. Šo vielu savukārt iegūst no baktēriju ģints Amycolatopsis rifamycina.

Rifampicīnu galvenokārt lieto mikobaktēriju infekciju ārstēšanai. Papildus tuberkulozei tas ietver arī spitālību. Turklāt antibiotika ir piemērota stafilokoku, kas ir izturīgi pret meticilīnu, apkarošanai. Turklāt tas attīsta savu iedarbību pret Legionella pneumophila un pret enterokokiem.

Farmakoloģiskā iedarbība

Rifampicīna darbības veids ir balstīts uz tā saistīšanos ar baktēriju enzīma RNS polimerāzi. Šis ferments ir steidzami vajadzīgs baktērijām būtisku olbaltumvielu ražošanai. Tā kā viņi vairs nesaņem šo vitāli svarīgo olbaltumvielu, rezultātā baktērijas mirst.

Ar savu iedarbību rifampicīns uztver gan baktērijas šūnu iekšienē, gan mikrobus, kas atrodas ārpus tām. Antibiotika vislabāk darbojas sārmainā vai neitrālā vidē. Tas galvenokārt pastāv ārpus šūnām. Turpretī pozitīvā ietekme skābā zonā šūnās vai sierveida audos ir mazāka.

Rifampicīnam piemīt spēja iznīcināt baktērijas. Antibiotika ir efektīva ne tikai pret mikobaktērijām, bet arī pret grampozitīvām, gramnegatīvām un netipiskām baktērijām. Pie tādiem pieder, piemēram, Staphylococcus epidermidis, Staphylococcus aureus, Streptococcus viridans, Streptococcus pneumoniae, Haemophilus influenzae, Neisseria meningitidis un Coxiella burnetii.

Rifampicīnu ievada iekšķīgi. Pēc norīšanas antibiotika iekļūst asinīs caur zarnām. Apmēram 80 procenti no tā saistās ar plazmas olbaltumvielām un vienmērīgi sadalās organismā. Augstākā rifampicīna koncentrācija tiek sasniegta žulti un plaušas. Divas līdz piecas stundas pēc ievadīšanas rifampicīns izdalās no organisma caur žulti un izkārnījumiem. Ja terapija ilgst ilgu laiku, tas saīsina eliminācijas pusperiodu.

Lietošana medicīnā un lietošana

Rifampicīnu galvenokārt lieto pret tuberkulozi. Šīs slimības cēlonis ir Mycobacterium tuberculosis. Rifampicīniem jutīgās mikobaktērijās ietilpst arī lepra patogēni, pret kuriem rifampicīns ir efektīvs. Aģents ir piemērots arī meningīta (smadzeņu iekaisuma) profilaksei, ko izraisa meningokoki. Tas kalpo slimnieku kontaktpersonu aizsardzībai.

Izņemot tuberkulozes ārstēšanu, rifampicīns nav standarta antibiotika.To bieži lieto tikai kā rezerves antibiotiku. Tas nozīmē, ka to lieto, ja citām antibiotikām vairs nav pozitīvas ietekmes rezistences dēļ. Vairumā gadījumu rifampicīnu ievada kopā ar papildu antibiotiku. Galvenokārt tas ir izoniazīds.

Rifampicīnu parasti lieto iekšķīgi. Ja pacients cieš no tuberkulozes, parastā dienas deva ir 10 miligrami rifampicīna uz ķermeņa svaru. Aģents parasti tiek lietots vienu reizi dienā. Citu infekciju gadījumā deva ir no 6 līdz 8 miligramiem, un to ievada divas reizes dienā.

Riski un blakusparādības

Lietojot rifampicīnu, dažos gadījumos ir iespējamas nevēlamas blakusparādības. Tas bieži noved pie viegliem aknu darbības traucējumiem. Ja aknas ir bojātas, pastāv nopietnu blakusparādību risks. Šī iemesla dēļ ārsts pirms terapijas pārbauda aknu funkcijas. Ārstēšanas laikā ir arī ļoti svarīgi pārbaudīt aknu vērtības, piemēram, aknu enzīmus.

Turklāt, lietojot rifampicīnu, pacientiem bieži rodas diskomforts kuņģī, apetītes zudums, caureja, vēdera uzpūšanās, slikta dūša, vemšana, raudoša apsārtusi āda, nieze, nātrene un drudzis. Dažreiz ir iespējamas izmaiņas asinīs, piemēram, balto asins šūnu, trombocītu vai granulocītu trūkums. Ir iespējama arī anēmija, asins recēšanas traucējumi, zemādas asiņošana, menstruālā cikla traucējumi, redzes traucējumi, astmai līdzīgi lēkmes un ūdens aizture audos vai plaušās. Ja jūs lietojat rifampicīnu neregulāri, jums var rasties simptomi, kas atgādina gripu.

Tā kā rifampicīnam ir intensīva sarkanbrūngana krāsa, antibiotikas lietošana var izraisīt ķermeņa šķidruma krāsas maiņu. Tie ietver sviedru, siekalu, asaras, kā arī izkārnījumus un urīnu.

Ja pacientam ir paaugstināta jutība pret rifampicīnu, nevajadzētu veikt ārstēšanu ar antibiotikām. Tas pats attiecas uz izteiktu aknu disfunkciju, piemēram, dzelti, aknu iekaisumu vai aknu cirozi, un vienlaicīgu ārstēšanu ar vielām, kurām var būt kaitīga ietekme uz aknām, piemēram, anestēzijas līdzekli halotānu vai sēņu preparātu vorikonazolu. Vēl viena kontrindikācija ir ārstēšana ar HIV-1 proteāzes inhibitoriem, piemēram, indinavīru, sakvinavīru, lopinaviru, atazanavīru, amprenaviru, fosamprenaviru, tipranavīru, nelfinaviru vai darunavīru.

Akūtas tuberkulozes ārstēšana ar rifampicīnu parasti ir iespējama grūtniecības laikā. Citu slimību ārstēšana tomēr jāveic ar piemērotākām antibiotikām. Pastāv risks, ka ilgstoša līdzekļa lietošana novedīs pie koagulācijas faktoru kavēšanas, kas ir atkarīgi no K vitamīna. Tomēr ārstēšana zīdīšanas laikā netiek uzskatīta par riskantu zīdainim.