Rolfings

Rolfings ir bioķīmiķa Ida Rolfa papildu medicīniska saistaudu apstrāde, kas ķermeni atbilstoši smagumam pielīdzina vertikālās līnijas ideālam. Terapijas indikācija ir tādas sūdzības kā muguras sāpes. Kontrindikācijas rodas, piemēram, ar implantiem, iekaisumiem vai atvērtām brūcēm.

Kas ir Rolfings?

Fasiju tīkls sastāv no saistaudu mīksto audu komponentiem. Viņi iekļūst visā ķermenī kā savienojošs spriegojuma tīkls. Rolfings ir individuāla ķermeņa darba forma, kas ietekmē fasciju tīklu un kuras mērķis ir izlīdzināt ķermeni ar vertikālas līnijas ideālu.

Papildu medicīniskā ārstēšana ir preču zīme un ir saistīta ar strukturālo integrāciju. Par Rolfinga dibinātāju tiek uzskatīta amerikāņu bioķīmiķe Ida Rolf, kura 70. gados izstrādāja savas teorijas par strukturālo integrāciju. Pirmās domas par Rolfingu meklējamas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un tās tika mācītas Ida Rolfa Rolfas institūtā Boulderā / ASV.

Rolfinga pamatideja ir pieņēmums, ka ķermenim vajag mazāk enerģijas, tiklīdz tas izlīdzinās uz vertikālas līnijas. Pēc Rolfa vārdiem, ķermeņa uzturēšanai īpaši svarīgi ir nevis muskuļi, bet fascija. Pēc viņas spekulācijām saistaudi uz ikdienas stresu un ievainojumiem reaģē ar sacietēšanu. Rolfings ir paredzēts, lai manuāli atslābinātu šo sacietēšanu un tādējādi ilgtspējīgi uzlabotu stāju.

Funkcija, efekts un mērķi

Ķermenim ir nepieciešams mazāk enerģijas, lai iztaisnotos, jo tuvāk atsevišķas ķermeņa daļas atrodas vertikālās līnijas ideālam. Šis pieņēmums ir Rolfinga pamats. Fasijas mainās ilgstošas ​​iedarbības rezultātā un traumas rezultātā.

Stiprinājumi un sacietēšana audos nosaka sliktu stāju un tādējādi ierobežo skartās personas kustīgumu. Atsevišķās ķermeņa daļas vairs nav saskaņotas ar vertikālās līnijas ideālu. Pēc Ida Rolf teiktā, Rolfing vajadzētu dot iespēju noturīgi uzlabot stāju, manuāli apstrādājot fasciju, un atkal tuvināt ķermeņa daļas vertikālajai līnijai. Tā rezultātā ir nepieciešams mazāk enerģijas, lai iztaisnotos. Rolfings ir vērsts ne tikai uz medicīniskām problēmām, bet arī koriģē ķermeni atbilstoši smagumam.

Ārstēšanas sākumā tiek noteikta diagnoze, kurā tiek skenēti saistaudi. Rolfers atbrīvo šādā veidā noteikto sacietēšanu un sasprindzinājumu, lēnām un manuāli veicot spiedienu uz skartajiem saistaudiem.

Atkarībā no ķermeņa reģiona un sacietēšanas dziļuma terapeiti to izšķīdināšanai izmanto pirkstu galus, šarnīrus, plaukstas vai elkoņus. Kustības elementi, uztveres faktori un gravitācijas orientācijas elementi terapijā tiek iekļauti kā papildu elementi. Rolfingā var būt nozīme arī psihosociāliem faktoriem. Visbiežāk Rolfings tiek veikts veselības aprūpei. Tas optimizē stāju un rada lielāku pārvietošanās brīvību.

Kā faktisko terapeitisko līdzekli šo metodi dažreiz izmanto miofasciālu disfunkciju gadījumos un hronisku sāpju gadījumos vai sliktas pozas gadījumā. Strukturālās fasciālās izmaiņas traumu rezultātā var būt arī norāde uz Rolfinga ārstēšanu. Parasti desmit sesijas ilgst no 50 līdz 90 minūtēm apmēram trīs mēnešu laikā. Katras sesijas sākumā terapeits analizē pacienta stāju un novērtē fasces struktūru, ejot un stāvot.

Manuālā apstrāde notiek uz dīvāna. Manuālajai terapijai seko kustības elementi, kas tiek iestrādāti sēžot, stāvot vai ejot. Papildus visu ikdienas pozīciju optimizēšanai Rolfer strādā ar pacientu, lai izstrādātu ekonomiskākas pārvietošanās iespējas ikdienas lietošanai.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Riski, blakusparādības un briesmas

Ārstēšana ārstēšanas laikā un īsi pēc tās var izraisīt sāpes saistaudos. Tomēr sāpes parasti izzūd dažu stundu laikā. Noteiktos apstākļos Rolfinga procedūras ir kaitīgākas nekā labvēlīgas jūsu veselībai.

Piemēram, akūtas iekaisuma slimības un aneirismas vai akūts flebīts tiek uzskatītas par kontrindikācijām. Tas pats attiecas uz slikti sadziedētām brūcēm. Osteoporozes pacientiem un grūtniecēm vajadzētu arī atturēties no ārstēšanas. Terapija nav piemērota arī vēža slimniekiem, aterosklerozes slimniekiem vai psihiskām slimībām. Jāievēro piesardzība arī ar ilgstošu kortizonu ārstēšanu, ja rodas kustību traucējumi kaulu, iekaisuma reimatisma un deģeneratīvu muskuļu slimību dēļ. Citas iespējamās kontrindikācijas ir nesenā trauma, diski ar trūci un sirds slimības.

Arī pacientiem ar implantātiem iepriekš novērotas nozīmīgas komplikācijas, jo terapijas laikā implantētie elementi var paslīdēt. Rolfing efektivitāte joprojām ir pretrunīga. Klīniskais pētījums par hronisku muguras sāpju slimniekiem tagad runā par ikdienas ierobežojumu samazināšanu. Bez šiem pētījumu rezultātiem par Rolfingu ir pieejami tikai ziņojumi par pieredzi un mazāki pētījumi ar nelielu informatīvo vērtību. Šis savienojums jo īpaši liek veselības apdrošināšanas sabiedrībām asi kritizēt šo metodi. Efektivitātes pierādījumu trūkuma dēļ Vācijas un Austrijas veselības apdrošinātāji vēl nav sedzējuši Rolfinga ārstēšanas izmaksas.

Tā kā Rolfings nav iekļauts Hufelandes direktorijā un tāpēc nav viens no atzītajiem naturopātiskās ārstēšanas veidiem, privātajām veselības apdrošināšanas sabiedrībām nav obligāti jāsedz izmaksas. Vismaz Austrijā privātā papildu apdrošināšana sedz daļu no izmaksām. Šveice ir vienīgā vāciski runājošā valsts, kas Rolfingu jau uzskata par atzītu terapijas metodi un ārstē ar papildu medicīnā atzītām ārstniecības metodēm. Tāpēc Šveices papildu apdrošināšana sedz lielu daļu terapijas izmaksu.