Sistemātiska desensibilizācija

Cilvēka uzvedību galvenokārt veido mācīšanās. Pieredze un iemācītie noteikumi ietekmē darbību un domāšanu. Tomēr tas var izraisīt arī garīgus traucējumus, kurus veido mācīšanās pieredze.

Psihoterapijas jomā pastāv īpaša ārstēšanas forma, ko sauc par uzvedības terapiju. Tas nozīmē, ka iespējamos uzvedības traucējumus var izsekot līdz iemācītajai nepareizai attieksmei, ko var novērst ar mērķtiecīgu dekondicionēšanu, t.i., apzinātu atkārtotu apmācību. Mērķis nav atklāt nevēlamo notikumu saknes, bet gan izpētīt cilvēku viedokli un izturēšanos un vajadzības gadījumā labot. Cita metode, ko izmanto uzvedības terapijā, ir sistemātiska desensibilizācija.

Kas ir sistemātiska desensibilizācija?

Sistemātisku desensibilizāciju nodibināja amerikāņu psihiatrs Džozefs Volfs, un to galvenokārt izmanto, lai mazinātu bailes un fobijas.

To darot, tā paļaujas uz klasisko kondicionēšanu, kuru izstrādāja Ivans P. Pavlovs, kurš veica pirmos suņa kondicionēšanas mēģinājumus. Tas reaģēja ne tikai uz ēdiena redzēšanu ar siekalu veidošanos, bet arī uz zvaniņa zvanīšanu. No tā Pavlovs secināja, ka uz stimulu neizbēgami rodas reakcija. Jo īpaši cilvēkiem, daudzas bailes un ar tām saistītās psihosomatiskās slimības ir klasiski nosacītas.

Funkcija, efekts un mērķi

Sistemātiska desensibilizācija pieņem, ka trauksmes un fiziskās relaksācijas stāvoklis nav iespējams vienlaikus. Tāpēc vispirms ir jāpārbauda bailes. Terapijas secība ir daudzfāzu process.

Terapijas sākumā pacients izveido savu baiļu hierarhiju. Piemēram, bailes no suņiem var aplūkot precīzāk, ja bailes no lieliem suņiem palielinās pret mazajiem. Tam seko relaksācijas treniņš. Kad bailes ir noteiktas, attiecīgā persona apgūst relaksācijas paņēmienus, kurus viņš var izmantot, lai pakāpeniski pārvarētu savas bailes. Tā tas var būt B. autogēna apmācība, meditācijas vingrinājumi vai progresīva muskuļu relaksācija.

Autogēnā apmācība ir relaksācijas paņēmiens, kas balstās uz automātisko ieteikšanu un kuru 1920. gadā izstrādāja vācu psihiatrs Johannes H. Schultz. Tas ir balstīts uz zināšanām par bioloģiskajiem procesiem organismā hipnozes stāvokļa laikā. Ar autogēnas apmācības palīdzību pacients sevi pakļauj sava terapeita vadībā, vēlāk viens pats, hipnoidā, t.i., idejā, kas tiek izņemta no pašas apziņas un kuras mērķis ir radīt relaksāciju, kas radīta no iekšpuses. Viņš var melot vai sēdēt.

Secīgas formulas drīz ļauj atkāpties no vides un ikdienas stresa kā meditatīvu absorbciju. Šādas formulas var atbalstīt smaguma, siltuma, sirds un elpošanas regulēšanas pieredzi, jo pacients sev norāda, ka viņš ir ļoti mierīgs, viņš var sajust rokas un kājas, sirdi, pats savu elpošanu. Pēc iegremdēšanas pacients atgriežas vidē un izstiepj savu ķermeni.

Meditācija ir garīgāka prakse, kas veicina apzinīgumu un mieru. Tam vajadzētu palīdzēt saskatīt tagadni kā virspusēju apziņas stāvokli papildus ikdienas dzīves apziņai un tādējādi sasniegt iekšēju līdzsvara koncentrāciju. Rietumu vajadzībām tika pielāgoti arī dažādi paņēmieni, kurus veido Austrumu dziedināšanas māksla. Ir aktīvi un pasīvi vingrinājumi. Aktīvās tehnikas ietver ZEN, koncentrēšanās un atpūtas meditācijas. B. Joga, cīņas māksla vai tantra. Pasīvai meditācijai ir labāk piemērota sistemātiska desensibilizācija, jo tā padziļina elpošanu, palēnina sirdsdarbību un atslābina muskuļus.

Progresējošo muskuļu relaksāciju attaisno fiziologs Edmunds Jēkabsons. Tā ir tehnika, kuras mērķis ir atslābināt prātu un ķermeni, kā arī uzlabot pašapziņu. Atsevišķas, precīzi noteiktas muskuļu grupas tiek sasprindzinātas un atkal atslābinātas viena pēc otras noteiktā secībā. Pacientam jānošķir spriedze no relaksācijas un apzināti jāapsver, lai uz to koncentrētos. Tas ir paredzēts, lai mazinātu trauksmi.

Pēc šiem vingrinājumiem bailes tiek vēlreiz izpētītas, baiļu objekts apzināti jāuztver kā attēls relaksācijas fāzē. Tiklīdz rodas bailes, apmācība tiek pārtraukta. Šīs darbības notiek līdz brīdim, kad pacients bez bailēm var aplūkot objektu.

Izmantojot iepriekš izveidoto baiļu hierarhiju, sistemātiskas desensibilizācijas atvieglotā stāvoklī visi objekti tiek pakāpeniski cauri, kas dažādos līmeņos izraisa vairāk baiļu, līdz beidzot tiek sasniegts augstākais objekts. Ja visas fāzes ir beigušās, pacients beidzot saskaras ar pašu priekšmetu, piem. B. ar suni, no kura viņš baidījās iepriekš, vai ar bailēm no lidošanas, kur viņš pēc tam lido.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Riski, blakusparādības un briesmas

Trauksmes traucējumi ir nepareizi vai ķermeņa pārmērīga reakcija. Kaut arī šādai reakcijai nav īsta iemesla, tā pārslēdzas uz trauksmi autonomajā nervu sistēmā.

Trauksmes traucējumi ir fobijas, panikas lēkmes, posttraumatiskā stresa traucējumi un vispārēji trauksmes stāvokļi. Visi šie traucējumi rada lielu satraukumu un fizisku uzbudinājumu, un tie izraisa vēlmi izvairīties no attiecīgajām bailēm, kuras izraisa mērķtiecīgas domas vai darbības, kuras laikā bailes pastiprinās un nevar izzust.

Šādos apstākļos ir noderīgas dažādas uzvedības terapijas procedūras. Sistemātiskas desensibilizācijas priekšrocība ir: a) ka attiecīgajai personai vispirms ir tikai jāiedomājas bailīgā situācija, lai pārvarētu bailes ar relaksācijas palīdzību. Procedūru galvenokārt izmanto gadījumos, kad fobiju un baiļu dēļ praktiski vingrinājumi vēl nav iespējami.