Kā Abiraterone ir aktīvās sastāvdaļas nosaukums, kuru galvenokārt izmanto vēža terapijā. Pazeminot hormonu līmeni, tas novērš iepriekš neizmainītu metastāžu augšanu cilvēka prostatā.
Kas ir Abiraterone?
Abiraterons izraisa hormonu nomākumu vīriešu vēža slimniekiem. Dažos gadījumos metastāzes baro vīrieša testosterons. Šajā gadījumā vēzis vairs nebarojas ar testosteronu asinīs.
To jau var ievērojami samazināt jau uzsāktās terapijas ietvaros. Šādās sākotnējās situācijās vēzis pats ražo pārtiku tā sauktā androgēnu sintēzes laikā. Tomēr tam viņam ir nepieciešams enzīms CYP17. Savukārt tā ražošanu kavē abiraterons.
Tādā veidā metastāzes vairs nevar sevi barot. Hormona ražošana prostatā, kā arī virsnieru dziedzeros un sēkliniekos samazinās. Rezultātā tas jāpapildina ar maigu vēža ārstēšanu. Process tiek uzskatīts par salīdzinoši jaunu, un attiecīgie preparāti ar aktīvo sastāvdaļu abirateronu praksē tiek izmantoti tikai dažus gadus.
Farmakoloģiskā iedarbība
Lietojot abirateronu, ko faktiski sauc par abiraterona acetātu, bloķē fermentu CYP17. Tas nozīmē, ka noteiktus hormonus asinīs vairs nevar pārveidot par testosteronu.
Tādējādi testosterona līmenis samazinās. Tā rezultātā vēzis vairs nevar sevi no tā pabarot. Tomēr arī tas organismā vairs neatrod pietiekami daudz hormonu, lai varētu turpināt augt. Tomēr abiraterons savu efektu var parādīt tikai kombinācijā ar mākslīgo glikokortikoīdu prednizolonu vai prednizonu. Galu galā virsnieru dziedzeris vairs nevar ražot pats savu glikokortikoīdu inhibīcijas dēļ abiraterona lietošanas kontekstā.
Tāpēc tas ir jāsniedz. Līdz šim pārbaudītajos gadījumos panākumu līmenis ievērojami palielinājās. No vienas puses, tas palielināja pacienta izdzīvošanas iespējas pēc diagnozes noteikšanas. No otras puses, nopietnu ķīmijterapijas izmantošanu varētu arī atlikt par vairākiem mēnešiem. Turklāt skartie ziņoja par nelielu sāpju attīstību. Varētu samazināt arī atbilstošu zāļu ievadīšanu.
Lietošana medicīnā un lietošana
Abirateronu pašlaik izmanto tikai nelielai vēža slimnieku grupai. Tiem jābūt vīriešiem un ar metastāzēm, kas izturīgas pret kastrāciju. Tāpēc ļaundabīgo šūnu augšanai nevajadzēja reaģēt uz iepriekšējo iejaukšanos kā vēlējusies.
Ir arī nepieciešams, lai līdz šim nebūtu notikusi ķīmijterapija un ka attiecīgās personas veselības stāvokļa dēļ nav iespējama ķīmijterapija. Turklāt jau vajadzēja sākt ārstēšanu ar hormoniem. Šajos gadījumos vēzis jau var būt jau nobriedis. Tomēr līdz šim viņam nevajadzēja ķerties pie citiem pasākumiem.
Šīs jaunās terapijas rezultāti izrādās pārliecinoši. Gandrīz visos attiecīgajos gadījumu pētījumos uzlabojās veselība. Pretsāpju līdzekļi ir samazināti, un slimnīcu uzturēšanās ilgums ir samazināts. Pašlaik vidējais izdzīvošanas ilgums ir aptuveni pieci mēneši, salīdzinot ar tiem pacientiem, kuriem abiraterons netika ievadīts. Tajā pašā laikā ievērojami palielinās dzīves kvalitāte.
Riski un blakusparādības
Tomēr abiraterons neizrādās īpaši izdevīgs jebkādu blakusparādību ziņā. Parasti tiek novērotas locītavu un muskuļu sāpes un pietūkums. Sirdsdarbība sasniedz paaugstinātu ritmu. Rodas vispārējs nogurums, mazākas kravas ir grūtāk uztveramas.
Turklāt ūdeni var saglabāt ķermeņa šūnās. Tiek reģistrēts arī pieaugošs vēlme urinēt naktī. Tiek ietekmēti arī kuņģi un zarnas. Diēta tiek sagremota tikai nepietiekami, caureja un vemšana notiek biežāk. Ja abirateronu lieto ilgstoši, var tikt bojāti arī ķermeņa orgāni.
Īpaši aknas un sirds tiek uzskatītas par neaizsargātām. Tādēļ zāles ir jāizdzer bez izņēmuma pēc ārsta ieteikuma. Pretējā gadījumā nevēlamās blakusparādības var izraisīt akūtas vai hroniskas kaites vai kavēt cerēto vēža ārstēšanu.
