Absolūtais spēks rodas no ķermeņa maksimālās izturības un autonomi aizsargātajām spēka rezervēm. Tādējādi absolūtais spēks atbilst maksimālajam spēkam, ko ķermenis teorētiski var radīt pret pretestību. Absolūto stiprību ietekmē arī slimības ar maksimālās stiprības traucējumiem.
Kāds ir absolūtais spēks?
Neiromuskulārā sistēma var radīt noteiktu spēku pret pretestību. Izmantojot efektīgos motoros nervu ceļus, cilvēki dod norādījumus muskuļiem sarauties, izmantojot komandas no centrālās nervu sistēmas. Šo procesu var kontrolēt pēc vēlēšanās.
Neiromuskulārās sistēmas maksimāli sasniedzamā stiprība patvaļīgā kontrolē atbilst tā dēvētajam maksimālajam cilvēka spēkam. Šis maksimālais spēks galvenokārt ir atkarīgs no muskuļu šķiedru kvalitātes. Tomēr cilvēka maksimālais spēks nav jāsaprot kā visaugstākais iespējamais neiromuskulārās sistēmas stiprums. Drīzāk šī augstākā iespējamā jauda atbilst absolūtai jaudai.
Absolūtais spēks sastāv no patvaļīga maksimālā spēka un aizsargātām autonomām spēka rezervēm, kuras apiet brīvprātīgu kontroli. Tāpēc maksimālais spēks tiek nodrošināts apzināti. Absolūto spēku nevar radīt komandai, bet tas ir pakļauts autonomai kontrolei un tādējādi aizsardzībai pret patēriņu. Piekļuve šādā veidā aizsargātām enerģijas rezervēm tiek piešķirta tikai ārkārtas situācijās, piemēram, baidoties no nāves.
Funkcija un uzdevums
Ārkārtas situācijās cilvēkiem ir lielākas pilnvaras, nekā var iedomāties. Paraugstāsti par sīkajām, automašīnām braucošajām māmiņām, kuras pēc negadījuma izglābj savus bērnus no ārkārtas situācijām, ir vairāk nekā tikai mīts. Noteiktos apstākļos cilvēki faktiski attīsta neiedomājamas pilnvaras un aug tālu ārpus sevis.
Tas ir iespējams, pateicoties neiromuskulārās sistēmas absolūtajai jaudai vai drīzāk pateicoties neiromuskulārajām spēka rezervēm, kuras tika saglabātas autonomā aizsardzībā "ārkārtas situācijām". Tāpēc absolūtais spēks ir maksimālā patvaļīgā spēka un no patvaļīgi iegūstamo rezervju summa, kurai ir neatkarīga aizsardzība pret piekļuvi. Starpību starp praktiski un patvaļīgi pieejamo maksimālo spēku un teorētiski maksimālo spēku, ko nervu-muskuļu sistēma var radīt, sauc par spēka deficītu.
Kamēr tiek nodrošināta izdzīvošana, ķermenis neatbrīvo savas autonomās enerģijas rezerves piekļuvei. No evolūcijas viedokļa šī “spēkstacijas izturēšanās” ir izplatīts izdzīvošanas princips. Kopumā katrs organisms, ja iespējams, ietaupa spēku izdzīvošanas labad. Ar šo savienojumu attiecas arī evolūcijas princips “vieglāks ceļš”, kuru dod priekšroka visām dzīvajām būtnēm. Šī principa pamatā ir aizsardzība pret ievainojumiem vai dzīvībai bīstamu izsīkumu.
Tā kā normālos apstākļos neiromuskulārās sistēmas jaudas rezerves ir aizsargātas no brīvprātīgas piekļuves, tās ir pieejamas izdzīvošanai dzīvībai bīstamās situācijās. Rezerves var piesaistīt ārējos apstākļos, piemēram, kā milzīgs emocionāls stress dusmu vai nāves baiļu veidā.
Papildus muskuļu fizioloģiskajam šķērsgriezumam absolūtā spēka izšķirošais faktors ir tā darbības spējas atkarībā no nervu stimulācijas. Ārkārtas un stresa situācijās centrālajā nervu sistēmā palielinās tā sauktais Arousal Leven. Ķermenis vairāk uztver stimulus, un stimulu pārnešana uz muskuļiem var arī pieaugt. Šī iemesla dēļ ar vidēji augstu uzbudinājuma līmeni ķermeņa veiktspēja ir daudz virs vidējā līmeņa un tiek atbrīvotas jaudas rezerves.
Atbrīvošanai ir svarīga arī tā saucamo stresa hormonu hormonālā ietekme. Vissvarīgākais no tiem: adrenalīns, kas stimulē enerģijas piegādi.
Papildus ārkārtas situācijām autonomi aizsargātās stresa rezerves var izsaukt arī ārēja iedarbība ar elektrisko stimulāciju, hipnozi vai darbību uzlabojošām vielām.
Spēcības deficīts starp brīvprātīgu maksimālo izturību un patvaļīgu absolūto izturību ir apmēram 30 procenti normāli apmācītam cilvēkam. Ir pierādīts, ka konkurējošie sporta veidi vai IK apmācība (intramuskulāras koordinācijas apmācība) samazina izturības deficītu par aptuveni pieciem procentiem. No otras puses, iejaukšanās evolucionāri bioloģiski nozīmīgajā ķermeņa "spēka bunkuru uzvedībā" nebūt nav izdevīga.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles pret muskuļu vājumuSlimības un kaites
Maksimālais spēks katram cilvēkam atšķiras, piemēram, ar fiziskās aktivitātes daudzumu, uzturvērtību un daudziem citiem faktoriem. Slimības var arī ierobežot cilvēka maksimālo izturību, piemēram, muskuļos esošo kontraktilo elementu slimības. Šajā kontekstā, piemēram, jāmin miozīna strukturālās izmaiņas, kuru pamatā ir ģenētiskās mutācijas, kā tas ir ģimenes hipertrofiskas kardiomiopātijas gadījumā.
Miopātijas arī ierobežo brīvprātīgo maksimālo spēku. Tas pats attiecas uz aktīna, kontraktilā muskuļa struktūras proteīna, trūkumu vai trūkumu. Turklāt nervu audu, kas piegādā motoru, iekaisuma slimības ierobežo maksimālo stiprumu, atstājot bojājumus uz piegādes nerviem un tādējādi pasliktinot audu vadītspēju. Tas nozīmē, ka kontrakcijas komandas muskuļus sasniedz tikai ierobežotā mērā vai vispār nesasniedz.
Deģeneratīvā un neirogēnā slimība ALS uzbrūk arī centrālajiem motoriskajiem neironiem un tādējādi pakāpeniski paralizē visas organisma muskuļu kustības. Tā rezultātā samazināts maksimālais spēks rada arī kopējo absolūto spēku samazināšanos, jo absolūtais spēks ir maksimālā spēka un aizsargāto rezervju summa. Muskuļu paralīzes gadījumā šo muskuļu maksimālais spēks ir grūti pieejams.
Tomēr dzīvībai bīstamās situācijās ir saņemti ziņojumi par paralizētiem cilvēkiem, kuri pēkšņi spēja atkal pārcelties, kaut arī mazākā mērā. Domājams, ka šī parādība ir paaugstināta uzbudinājuma līmeņa dēļ, kas ir pakļauts dzīvības briesmām centrālajā nervu sistēmā un arī bojātiem nervu audiem dod stimulu. Tomēr pilnībā iznīcinātus nervu audus nevar atkārtoti aktivizēt, pat ja dzīvībai ir briesmas.
Cits iespējamais izskaidrojums varētu būt psihe.Piemēram, nervu sistēmas demielinizējošu slimību un no tām izrietošās paralīzes gadījumā nevar pilnībā izslēgt nelielu nervu remielinēšanu un tādējādi noteiktas nervu vadītspējas atjaunošanos. Pārliecība par to, ka viņi tiek paralizēti, neļauj pacientam šajā situācijā staigāt, pat ja tas zināmā mērā būtu iespējams. Mirstīgās briesmās šī psiholoģiskā parādība, iespējams, tiks pārvarēta.
Turklāt iepriekš veiktos bojāto nervu audu funkcijas var pārnest uz veselīgajiem nervu audiem, kas, piemēram, pēc insulta izmanto fizioterapiju. Jau pašā sākumā nevar izslēgt spontānu funkciju nodošanu akūtu mirstīgu draudu gadījumā.
